Pierakstot barikāžu dalībnieku stāstus, retāk parādās šajos pasākumos tikpat aktīvi piedalījušos sieviešu atmiņas. Kaut arī smagās automašīnas, traktori un dzeloņdrātis, galējai nepieciešamībai aiz šofera sēdekļa gatavībā noslēptas medību bises un «Molotova kokteiļi» ir vīru lietas, tomēr barikādes neiztika bez sievietēm. Viņas sildīja ar mīļi pagatavoto ēdienu un tēju, adījumiem, kā arī uzmundrināja ar dziesmām. Tāda barikāžu atbalsta grupa izveidojās sieviešu kolektīvā LLU bērnudārzā «Vārpiņa», kas vēl joprojām darbojas Pārlielupē.
Integrācija jaunā līmenī
«Nekad agrāk prātā man nebija ienācis, ka padomju iekārta varētu mainīties. Pat mājās par tādām lietām nerunājām,» stāsta Helēna Kazaka. Viņa dzimusi kara nopostītajā Baltkrievijā, kopā ar vecākiem uz Latviju pārcēlās divu gadu vecumā. Helēnas ģimene integrējās latviešu sabiedrībā. Ieguvusi pedagoga izglītību, viņa strādāja bērnudārzā un 1988. gadā kļuva par «Vārpiņas» vadītāju. 1991. gada barikādes šo integrāciju pacēla jaunā līmenī.
«Kā jauns cilvēks nereti lūdzu padomu mūsu pieredzējušajai pavārei Puķītes kundzei, kas šajā bērnudārzā strādāja kopš tā izveidošanas. Kad sākās atmoda, Puķītes kundze atklāti stāstīja arī par savu izsūtījumu uz Sibīriju,» atceras Helēna. No vecās darbinieces dzīves gudrības visam «Vārpiņas» kolektīvam stiprinājās pārliecība, ka tikai brīvā Latvijas valstī cilvēks varēs justies īsti labi un droši. Gunta Puķīte rosināja kolēģes iesaistīties barikāžu dalībnieku apgādē ar pārtiku. «Tāpat kā tagad arī 1991. gadā nākotne likās neziņas pilna. Taču tolaik vairāk bija pacilātības un cerības, ka dzīvosim labāk,» teic Helēna Kazaka. Agrākā bērnudārza vadītāja piebilst, ka dabūt produktus un noorganizēt transportu, kas darbinieču sagatavoto pārtiku aizved uz Rīgu, bijis vienkārši. LLU ar transportu nodrošinājuši vienmēr, kad bijusi kāda vajadzība. Turklāt augstskolā bija stipra Tautas frontes nodaļa un patriotisma gars.
Solīja uz bīstamo vietu nebraukt
Agrākā «Vārpiņas» saimniecības daļas vadītāja Biruta Ribaka stāsta, ka 14. janvārī ir viņas tolaik mazā dēliņa vārda diena. Pa radio un televīziju jau bija ziņots par 13. janvāra nakts satraucošajiem notikumiem Viļņā, kur, aizstāvot televīzijas ēku, zem tanku kāpurķēdēm un lodēm gāja bojā 14 cilvēku. «Es nevarēju saņemties gatavoties ciemiņu uzņemšanai, visas domas bija par Rīgā topošajām barikādēm. Ziņoja, ka barikādēs trūkst siltas pārtikas, un mēs sākām gatavot ēst. Mājās apsolīju, ka pati pārtiku dalīt uz Rīgu nebraukšu. Taču es braucu, jo citādi jau nevarēju,» stāsta Biruta Ribaka. Pirmais pārtikas vezums no «Vārpiņas» uz barikādēm devās 16. janvārī. Biruta atzīst, ka tagad grūti iedomāties, kā bija saimniekot tajā laikā, kad veikalā trūka gaļas un citu produktu. «Taču barikādēm viss nepieciešamais tika sagādāts un ar fantastiskās pavāres Puķītes kundzes rokām sagatavots,» piebilst agrākā bērnudārza darbiniece.
Saimnieka meita ar Sibīrijas pieredzi
Vēl aizvien Gunta Puķīte dzīvo savā mājā pārsimt metru no «Vārpiņas». Kaut ir jau cienījamos gados, kundze moži seko līdzi tam, kas notiek pasaulē, lasa žurnālus un laikrakstus. Viņa dzimusi un augusi kā Augstkalnes pagasta Jaunklieberģu saimnieku meita. 1941. gada 14. jūnijā deviņu gadu vecumā Guntu kopā ar māti izveda uz Sibīriju, kur septiņus gadus viņas lielākā vēlēšanās bija «pilnu vēderu pieēst maizīti». Tēvs, kurš pagastā bija aizsargs un liktenīgajā dienā izglābās no izsūtīšanas, Otrā pasaules kara beigās nokļuva Vācijā. Savu sievu un meitu viņš nekad vairāk nesatika. Atgriezusies no izsūtījuma, Gunta, Zaļenieku un Platones pagastā dzīvojot, kopā ar Ernestu Puķīti izveidoja ģimeni. 1958. gadā, domājot par to, lai bērniem būtu labākas izglītības iespējas, ģimene pārcēlās uz Jelgavu. Šeit Gunta Puķīte četrdesmit gadu nostrādāja par pavāri bērnudārzā. «Barikādēs doma bija tāda, ka jādara viss, lai dzīve būtu labāka, lai nebūtu kara un lai būtu Latvija!» atceras vecā kundze.
Kaimiņš taisīja bildes
Pārtikas gatavošanā un vešanā uz barikādēm piedalījās arī Ruta Cirša, kas «Vārpiņā» nostrādāja četrdesmit gadu par auklīti galvenokārt jaunākajās grupās ar gadu veciem bērniem. Viņa atceras, kā Zaķusalā ar autobusu braukušas klāt pie vīriem, kas pulciņos stāvējuši pie ugunskuriem, un piedāvājušas savas pusdienas. «Staigājām gar tiem bluķiem un drātīm. Bija briesmīgi. Nedod Dievs vēlreiz ko tādu piedzīvot,» atceras Ruta Cirša. Lai «Vārpiņas» darbinieču braucieni uz barikādēm paliktu vēsturē, es paaicināju līdzi kaimiņu, ļoti lādzīgu cilvēku Kārli Ozolu, kuram bija fotoaparāts,» fotogrāfiju izcelsmi paskaidro Ruta Cirša. Uz tām pierakstītais teksts liecina, ka tas varēja būt «Vārpiņas» pēdējais pārtikas vedums martā, kad barikāžu laiks beidzās un bija skaidrs, ka tauta ir uzvarējusi.
Visas četras agrākās «Vārpiņas» darbinieces uzskata, ka viņām pienāktos «1991. gada janvāra barikāžu piemiņas zīme», kuru tās nav saņēmušas. Pēc vairāku barikāžu dalībnieku atzinuma, deviņdesmito gadu beigās un divtūkstošo gadu sākumā netika pietiekami visaptveroši rīkota pieteikšanās uz šo valsts apbalvojumu. Oficiālie informācijas avoti liecina, ka līdz apbalvojuma piešķiršanas termiņa beigām 2007. gadā to bija saņēmuši 19 tūkstoši cilvēku. 2007. gada 20. decembrī Saeima pieņēma grozījumus «Valsts apbalvojumu likumā», kas noteica, ka ierosinājumus par apbalvošanu ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi vēl var iesniegt līdz 2008. gada 31. decembrim. Tomēr kvalitatīvas izmaiņas pieteikšanās procesā izpalika, tādēļ tūkstošiem barikāžu dalībnieku atrodas ārpus apbalvoto loka. Pēc dažādām ziņām, barikādēs bija no 30 līdz pat 80 tūkstošiem cilvēku. Turklāt tās nebūtu pastāvējušas bez tādiem atbalstītājiem, kādas bija bērnudārza «Vārpiņa» draudzīgā sieviešu kolektīva darbinieces, kas barikādēs ieradās pusdienlaikā.
