Vai ik dienu garām «Ziņu» logam lēnīgā gaitā uz vienu, vēlāk otru pusi aiziet kāda večiņa un viņas neiztrūkstošais četrkājainais pavadonis.
Vai ik dienu garām «Ziņu» logam lēnīgā gaitā uz vienu, vēlāk otru pusi aiziet kāda večiņa un viņas neiztrūkstošais četrkājainais pavadonis. Acīmredzot bezšķirnes suņuka personā. Necili un neievērojami. Taču pietiek vienreiz redzēt, lai vēl ilgi paliktu prātā. Tik liela ir starp abiem gājējiem valdošā un vārdos neformulējamā saite, uzmanība vienam pret otru.
Kā nu kuru reizi abi iet gluži blakus vai ar lielāku distanci. Taču neatkarīgi no attāluma abi, šķiet, pieskaņojas otra noskaņai un fiziskā spēka potencēm. Kad otra gaita kļuvusi gausāka, pirmais pagaida, ar klusu līdzjušanu it kā pabalsta. Savukārt, kad abu spēkos ir itin darbīga noskaņa, nešļava ir ne vien sirmā tantuka rokās, bet arī paplukušā šuneļa zobos. Acīmredzot līdzsvaram abu līdzgaitnieku starpā.
Šodienas steidzīgi nervozajos ikdienas ritmos, kuru neapstrīdamas pavadones ir paviršības posts un mūžīgās kavēšanās trauksme, tas iedarbojas kā tāds negaidīts klikšķis. Un agrāk vai vēlāk pie tāda mēmā signāla ik palaikam jāatgriežas. Ar domām par paviršības postu pret līdzcilvēkiem un dvēseles stīgās sakņotām vērtībām. Jā, kāpēc bērnam teikts pagaidi, netraucē, esmu aizņemta… Kāpēc tuvinieka noskaņa kaut arī ievērota, tomēr apzināti aizbīdīta patālākā dienas nianšu lādē… Sak, gan jau vēlāk. Kāpēc kolēģei ne bez pseidoaizņemtības piedevas liegta plašāka izrunāšanās… Kāpēc vecākiem atvēlētas tikai tās skopās un ne mazāk steidzīgās brīvdienu reizes… Sak, atvaļinājumā, tad gan saņemšos un tikai un vienīgi te izciemošos, izrunāšos… Visu, visu paspēšu.
Tajā pašā laikā klusībā it kā neapzināti nojaušu, ka ne jau nu paspēšu, nekā. Lai gan turos pretī «kaut kad» noskaņām, caurvēja principiem un aizņemtības sindromiem. Lai gan ilgojos pēc pamatīguma, pēc uzmanības, pēc līdzjūtības…Un tad viss izrādās par vēlu neievērots, nepateikts, neizrunāts, neizdarīts…
