1944. – 1945. gadā Kurzemes cietoksnī bija vācu 24. divīzijas ierakumu racējs.
1944. – 1945. gadā Kurzemes cietoksnī bija vācu 24. divīzijas ierakumu racējs. Atceros vācu karavīru sacīto par Džūkstes apvidus Ziemassvētku kaujām: «Abās pusēs latvieši, vidū asinis!» Tā kā blakus vācu divīzijai karoja leģionāru vienības, iznāca bieži tikties ar leģionāriem. Atceros sakarnieku nostāstus, viņu rīcībā bijis radioaparāts, ar kuru klausījušies arī padomju informbiroja ziņojumus. Viņus pārsteidza ziņojums, ka Kurzemes frontē atgūts, atbrīvots, ievērojams rūpniecības centrs «Gibeļi». 1946. gada pavasarī savām acīm redzēju šo «rūpniecības centru». Par lauku māju esamību liecināja tikai pamatos liktie akmeņi, ābeļu un ceriņu krūmu stumbeņi. Ar visām šīm krāsmatām apmēram 40×40 m laukumā atradās vairāk nekā desmit sadegušu padomju tanku vraku. Joprojām nezinu, kas sadedzināja tankus un māju. Apmēram simts metru attālumā no bijušo māju pagalma atradās vācu pašgājēja lielgabala nededzis vraks.
Šīs kaujas galvenā vadītāja maršala A.Jerjomenko memuārus «Atmaksas vārdi» rakstīts: «23. decembrī sākām uzbrukumu, taču tikai 24. decembrī iesaistījām 19. tanku korpusa tankus, taču panākumi izpalika. Minētā tanku korpusā pavisam bijuši 184 tanki, un tiem kolonnā vajadzējis virzīties uz Sabili.» Varbūt vēl saglabājies kāds šā notikuma dalībnieks vai vismaz zinātājs. Ne jau katras lauku sētas «atbrīvošana» saistīta ar duci vai «velna duci» sadegušu tanku. Ne ierakumu, ne aviobumbu sprādzienu pēdu neredzēju. Dažos tankos vēl bija sadegušo tankistu mirstīgās atliekas, ieliekamas karavīra ķiverē. Laikam viņu kara biedri tās uzskatījuši par niecīgām, lai atdotu zemes mātei.
Lai nekad vairs Ziemassvētkos nevienam nevajadzētu karot, kur nu vēl tautiešu un radinieku starpā, pat pret savu gribu!
