Profesionāls rīkstnieks jelgavnieks Arnolds Indriķis Baškevics apgādā «Nordik» nupat izdevis grāmatu «Brīnumrīki tavās rokās.
Profesionāls rīkstnieks jelgavnieks Arnolds Indriķis Baškevics apgādā «Nordik» nupat izdevis grāmatu «Brīnumrīki tavās rokās. Apgūsim rīkstniecības pamatus!», kas jau
parādījusies grāmatnīcās. Šajā sakarā lūdzu viņu uz sarunu par rīkstniecību un dzīvi vispār.
Kāda, jūsuprāt, ir nozīme rīkstniecības popularizēšanai?
Ar rīkstniecību, uzlabojot cilvēku veselību, mājdzīvnieku un augu produktivitāti, varētu dot valstij milzīgu ekonomisku efektu. Šī nozare arvien vairāk ieņem pienācīgu vietu. Rīkstniecības pamatus apgūst arhitekti, būvnieki, ūdenssaimnieki. Pagaidām gan pārsvarā tas tiek darīts ārpus skolu un augstskolu sienām. Manai grāmatai, es ceru, būs sava nozīme šīs lietas labā.
Grāmatā rakstāt, ka par rīkstnieku var kļūt jebkurš jebkurā vecumā. Taču, atzīmējot šim amatam vēlamās cilvēka īpatnības, minat, ka rīkstniekam vajadzētu būt tādam, kuram nepatīk uzturēties burzmā, ir nemierīgs miegs, patīk debeszila krāsa u.c. Kā pats atklājāt rīkstnieka dotības?
Esmu dzimis 1937. gadā Jelgavā, taču uzaudzis mežsarga mājās tepat pie Vītoliņiem Valgundes pagastā, ciešā saskaņā ar dabu. Ejot ganos, parasti lasīju grāmatas (tās kara beigās pamestajās mājās varēja atrast vai cik). Tā pamanīju, ka diezgan lielā rādiusā varēju sajust, ka tuvumā parādījies kāds cilvēks vai dzīvnieks. Ar acīm to parasti ieraudzīju tikai vēlāk. Kaimiņos dzīvoja vecs un jau vārgs dziednieks Gaigala. Mēs, puikas, viņam lasījām ārstniecības augus. Kā algu dabūjām iespēju paēsties viņa avenājos. Vienīgi pirms tam Gaigala piebilda: «Pagaidiet, es tūlīt izdzīšu no avenājiem visas čūskas!» Mēs tiešām savām acīm redzējām, ka čūskas, kuru tajā laikā bija daudz, aizlīda sāņus. Protams, tādas lietas neviļus ietekmēja. Tomēr ar rīkstniecību sāku nodarboties tikai astoņdesmitajos gados, kad «perestroikas» iespaidā par šo lietu Latvijā sāka runāt un es, pēc dabas būdams eksperimentētājs, nolēmu pamēģināt un tā kļuvu par vienu no pirmajiem individuālā darba veicējiem Jelgavā. Rīkstniecība nav pateicīgs darbs, un speciālistu vidū izplatīts ir viedoklis, ka ar šo lietu aktīvi var nodarboties desmit līdz divpadsmit gadu. Man šis jau būs divdesmit trešais. Droši vien tik ilgi spēju strādāt, pateicoties jaunībā gūtajam sportiskajam rūdījumam. Pārsvarā mani klienti vēlas uzzināt, kur jārok akas vai jābūvē mājas. Grāmatā lielāku uzmanību esmu veltījis arī ūdens āderu kaitīgā starojuma neitralizācijas iespējām jau apdzīvotās mājās.
Lai uzrakstītu grāmatu, jābūt literārām dāvanām.
Bērnībā man ļoti veicās, ka latviešu literatūru Valgundes skolā mācīja skolotāja ar lielo burtu Irma Siliņa. Kopš tā laika man vienmēr paticis lasīt un arī rakstīt. Atgriezies no obligātā karadienesta, neklātienē pat studēju žurnālistiku. Taču tad nācu pie atziņas, ka ar avīžnieka algu trīsbērnu ģimeni uzturēt nevarēs. Esmu strādājis tehniskus darbus, piemēram, gāzes avārijas dienestā, siltumtīklos, cukurfabrikā, kur padomu laikā varēja nopelnīt vairāk. Šī jau ir sestā mana grāmata, un, ja tās izdod, varu būt gandarīts.
