Kaut arī Jelgava ir viena no lielākajām Latvijas pilsētām, tomēr tai ir sava īpatnība.
Kaut arī Jelgava ir viena no lielākajām Latvijas pilsētām, tomēr tai ir sava īpatnība. Atrodamies tikai nepilnas stundas brauciena attālumā no galvaspilsētas Rīgas. Tas, neapšaubāmi, ietekmē arī mūsu attieksmi pret to, kas tur notiek, jo daļa jelgavnieku Rīgā darbā pavada daudzas stundas, daudzi turp dodas iepirkties vai kārtot darīšanas. Tāpēc galvaspilsētas notikumi mums nav sveši un nešķiet aiz trejdeviņām zemēm. Tas attiecas gan uz politiskajām peripetijām, gan kultūras norisēm, gan to, kā mēs uztveram Rīgas vizuālo tēlu. Lai piedod tie, kas nebūs vienisprātis, tomēr vairākās jomās mēs rīdziniekiem turam līdzi, ja ne esam priekšā.
Pirmkārt, laikam labi sen Jelgava nebūs piedzīvojusi tādu ielu, ūdensvada remontu un ēku celtniecības bumu kā šogad. Lielajā Rīgā tādas lietas notiek vērienīgāk un tām var atvēlēt vairāk līdzekļu, tomēr viss parādās salīdzinājumā. Tik koncentrēti tur to nemanīsim. Otrkārt, nebūsim maziski, paši sevi noliedzoši un atzīsim, ka esam galvastiesu priekšā, pērn uzstādot netālu no Driksas tēlnieces Artas Dumpes veidoto pieminekli Latvijas pirmajam prezidentam Jānim Čakstem. Lai arī ko bilstu kritiķi, Jelgava jau gandrīz gadu ir par vienu pieminekli bagātāka. Turklāt tas noticis laikā, kad, ja tā var izteikties, mūsu kaimiņi galvaspilsētā cīkstējās gan ap Kārlim Ulmanim, gan Konstantīnam Čakstem veltītajiem monumentiem. Un ne jau tāpat vien cīkstējās. Skandāli biruši kā no pārpilnības raga.
Piemineklis Kārlim Ulmanim pēc daudziem jo daudziem strīdiem, apvainojumiem un skandāliem pretī bijušajai Rīgas pašvaldībai ir uzstādīts. Lai cik tas arī dīvaini būtu, joprojām nerimst diskusijas gan par tā mākslinieciskajām kvalitātēm, gan tam izvēlēto vietu, gan iespējamām politiskām spēlēm tā uzstādīšanas laikā. Jelgavniekiem un ne tikai tiem, kas ikdienu pavada Rīgā, nebūs vienaldzīgs pirmā prezidenta dēlam veltītais piemineklis. Pareizāk sakot, idejas autori to vēlējušies uzstādīt, lai pieminētu 1943. gadu, kad profesors Konstantīns Čakste Ādolfa Klīves mājā Pārdaugavā saaicināja līdz 1934. gadam Latvijas Saeimā pārstāvēto lielāko partiju pārstāvjus. (Dīvaini iznāk, ka vīram, kas nedemokrātiski Saeimu iztrenkāja, piemineklis jau uzcelts.) Šajā sanāksmē tika panākta vienošanās par Latvijas Centrālās Padomes dibināšanu. Par organizācijas politisko mērķi toreiz izvirzīja apvienot visas lielākās Latvijas politiskās partijas cīņā par neatkarīgas, demokrātiskas Latvijas atjaunošanu, noraidot jebkuru diktatūru. Gadu pēc tam gestapo Čaksti arestēja. Sekoja koncentrācijas nometnes, līdz Štuthofā viņš mira pāris mēnešu pirms kara beigām un ir apglabāts Polijā.
Tāds ir viņa, vienkārša tieslietu profesora, savas dzimtenes patriota, devums Latvijas demokrātiskās idejas atdzimšanā. Un ir patiesi nožēlojami un nepiedodami, ka šā cilvēka un organizācijas, kuru viņš pārstāvēja, piemiņa kārtējo reizi pamesta par kājslauķi politisko un personisko ambīciju priekšdurvē. Neba runa ir par tiem, kas virzīja veidot monumentu un “izsita” tā pašreizējo iespējamo atrašanās vietu. Cerams, viņu nolūki un centieni ir patiesības apdvesti. Runa ir par to, ka ne visiem, turklāt ne tikai ar pilsētvides attīstību saistītiem speciālistiem, šķiet pieņemama izvēlētā vieta – Brīvības bulvāra un Elizabetes ielas krustojums, kas atmiņā saglabājusies kā proletariāta galvenā diktatora – Ļeņina – pieminekļa vieta. Idejas autori, piedāvājot šo krustojumu K.Čakstes monumentam, varbūt ir domājuši konfrontēt divas idejas, ko pauduši šie cilvēki. Tā vien šķiet, ka līdz totālai konfrontācijai esam nonākuši mēs, dažādo ideju mantinieki. Varbūt vienkārši ļaut vēstures putām “nošūmēties” un tikai pēc tam rīdziniekiem izdarīt tikpat veiksmīgu izvēli, kā tas izdevās mums, jelgavniekiem?
