Rīgas burzmu pret stabilitāti un mieru Jelgavas novada Bramberģē iemainījusi dziedātāja Agnese Rakovska. “Ziņām” viņa ne tikai stāsta par dzīvi laukos un muzikālajām iecerēm, bet arī neslēpj savas pārdomas par valsts pārvaldi.
– Biju pārsteigta, uzzinot, ka esi pārcēlusies uz pastāvīgu dzīvi laukos.
Jā, tā ir taisnība. Pilsētas burza, trakā Rīgas dzīve mani vairs neinteresē, jo darba pietiek un gribas vietu, kur sazemēties. Mana profesija pieprasa spēju būt netraucētam. Tādēļ es pat brīnos par sevi, kā tik ilgi varēju kaut ko darīt, ja man nebija savas radošās telpas un vietas. Esmu tādā vecumā, kad mēģinu nevis likt kaut ko sev klāt, bet atteikties no liekā, kas vairs nav vajadzīgs.
– Kāpēc tieši Jelgavas novads un Bramberģe?
Vispār bija doma, ka dzīvošu citur, jo virzījāmies uz Ogres pusi. Taču nācās pieredzēt to, cik mūsu valsts birokrātiskais aparāts un sistēma ir absolūti nedraudzīga cilvēkam. Pat ja gribi šeit dzīvot un kaut ko attīstīt, veidot, visur saskarsies ar barjerām un šķēršļiem. Tādēļ meklējām citas iespējas, kur dzīvot, un izrādījās, ka tā mūsu vieta ir Jelgavas novada Bramberģes mazā apdzīvotā teritorija. Šeit es jūtos lieliski, varu strādāt. Vienīgais, kas traucē, ir mans suns Kanēlis, kas ir ļoti patīkama traucēšana.
Zemgale un šī vieta man saistās ar lielu zemes enerģiju. Te ir daudz apstrādātu lauku, kas veido klēts sajūtu, it kā solot, ka maizīte būs un viss ir kārtībā. Šis reģions rada pirmsākuma noskaņu, rosina patriotismu. Man tā patriotiskā sajūta, kuru vajadzētu radīt valstij, ir zudusi, es to saņemu no cilvēkiem, kaimiņiem, kas audzē vistas, olas, atnes ievārījuma burciņu. No valsts tās nav necik, un man par to ir ļoti žēl. Šī valsts ir pierādījusi to, ka ir absolūti nesaimnieciska. Es to varu teikt, jo šobrīd papildus apgūstu biznesu un vadību, jo kā mūziķei ir jādomā arī par to, kā pārdot un prezentēt.
– Pārcelties bija tāda pašsajūta, gribējās tuvāk dabai?
Man iepriekš likās, ka veiksmīgi un stilīgi cilvēki ir tie, kas skrien, kuriem nekad nav laika. Tagad saprotu, ja skraidi visu laiku riņķī un neredzi, kad ir rīts, kad vakars, tad kaut kas nav kārtībā. Es tādā režīmā dzīvoju desmit gadu un vienā brīdī aptvēru, ka vairs tā nevaru. “Kovids” pienāca laikā, jo viss nostājās pa nullēm. Man pēkšņi radās iespēja uztvert daudzu citu mākslinieku teikto, ka radīt patiesi kreatīvas lietas var tad, ja tevi neviens netraucē, ja ir sava vieta, kur aizvērt durvis. Tagad nevis apstākļi mani pakļauj, bet es plānoju savu laiku tā, kā pati varu un gribu. Mēģinu sevi respektēt mazliet vairāk un 24 stundas sadalīt kaut kā jēdzīgāk, jo tas ir daudz produktīvāk ilgtermiņā. Jūtu, ka ar vecumu gribu palikt mierīgāka.
– Ar vecumu? Tu jūties veca?
Es jūtos stabila. Tas, kā to sauc, nemaina būtību. Saprast, ka negribi darīt kā līdz šim, arī ir daudz, un es jūtos, ka esmu novirzījusies tur, kur gribēju novirzīties. Liekas, tā sajūta manā dzīvē ienāca kopā ar Zinti. Man ir prieks, ka apprecējāmies un spējām salāgot savas dzīves kopā un viņš ienesa tādu stabilitātes un miera elementu, kas man bija vajadzīgs. Man patīk laiks, ko pavadām kopā.
– Minēji, ka “Triānas parkam” top jauns albums.
Visu vasaru šeit, Bramberģē, strādāju pie jaunā albuma. Albums “Kompozīcijas” būs ļoti nobriedis, tas labi turpina iepriekšējo albumu “11”. Man ļoti patīk rakstīt dziesmas, tas sanāk aizvien labāk, ātrāk un veiksmīgāk.
Pēdējā laikā sapratu, ka dziesmas sāk uzkrāties, līdz ar to sāku strādāt arī ar citiem cilvēkiem. Tagad ir ļoti aktuāls mentorings un koučings. Mēģinu integrēt tos savā darbībā, jo ir sajūta, ka esmu kaut ko izdarījusi un varu beidzot padalīties ar zināšanām un prasmēm. Viens no maniem veiksmes stāstiem ir Loreta Reide, jauna piecpadsmitgadniece, kura tikko izlaida minialbumu, arī Aleksandra Šimanovska drīz sevi pieteiks uz Latvijas mūzikas skatuves. 25. oktobrī “Rīga Plaza” es rīkošu kastingu, meklēšu atkal nākamos talantus. Ļoti gaidu arī Jelgavas novada jauniešus.
– Tad tu esi arī mūzikas mentore?
Jā. Ir cilvēki, kas labi dzied, prot būt uz skatuves, bet neprot uzrakstīt labu dziesmu. Un ir cilvēki, kas māk uzrakstīt dziesmu, bet nevar uzkāpt uz skatuves. Un katram ir jāpalīdz kādā citā līmenī. Cilvēku, kas kaut ko raksta, ir daudz, tikai jautājums ir – kāpēc tas neskan pa radio, televīzijā? Ja cilvēks nespēj pats sev sniegt atgriezenisko saiti, tad ir vajadzīgs koučs. Lai uzrakstītu labu dziesmu, ir jānoiet garš ceļš. Ir pārsteidzoši daudz cilvēku, kurus tas interesē, un man ir prieks ar viņiem strādāt.
Esmu novērojusi, ka jaunās Z paaudzes cilvēki nesaprot daudzas lietas. Tas, ka ir mainījies platformu skaits, nenozīmē, ka darba sakne ir mainījusies. Darbs ir tieši tāds pats, kā bija, rakstniekam tāpat ir jāraksta, māksliniekam jāglezno un mūziķim jāsacer dziesmas. Jauniešiem tas ir jāpaskaidro, tādēļ jūtu, ka drīz veidošu aģentūru, kas varētu piedāvāt pilna servisa pakalpojumu. Šī ir jauna taciņa, ko šobrīd iestaigāju, un mēģinu saprast, vai tur sanāks šoseja vai ne.
– Pārsvarā tie ir jaunieši?
Vecumi ir dažādi. Vienā meistarklasē bija cilvēki no 12 līdz 36 gadiem, un visi ļoti labi sastrādājās. Jo uzdevumi ir globāli un saprotami katram vecumam. Nākotnē ir doma par savas studijas izveidi, kur cilvēki varētu ne tikai ierakstīt dziesmas, bet arī fotografēties, filmēties un radīt. Vēlos veidot radošās nometnes, kur cilvēki var strādāt savā ritmā. Tāda vieta būtu ļoti noderīga. Tas ir vēl viens nākotnes plāns.
– Ko dari, kad neraksti mūziku un nementorē jaunos talantus?
Kādreiz nedaudz pagleznoju. Vēl arī tepat Zaļeniekos strādāju ar bērniem, kuriem ir problēmas mācībās, tas ir projektā “Pumpurs”. Man ļoti patīk darbs ar bērniem un patīk arī Zaļenieki, kas ir tepat blakus.
– Minēji, ka mācies uzņēmējdarbību. Vai mūziķis un mākslinieks vispār var būt uzņēmējs?
Man liekas, ir pēdējais laiks visiem saprast, ka mūziķa karjera vai darbs ir tieši tāda pati uzņēmējdarbība kā visas citas. Jautājums ir par apjomu un līmeni. Vai tu cep desmit bulciņas dienā, ko pārdod turpat, vai arī tev ir milzīga konditoreja, kas piegādā visā Latvijā. Tieši tas pats ir ar mūziķiem. Ir vieni, kas braukā reizi nedēļā nospēlēt ballīti, un ir tādi, kas ieraksta albumus, rīko koncertus, producē savas lietas paši, un tā ir milzīga uzņēmējdarbības lieta.
Tas nav tikai mūzikas lauciņā, arī modes mākslinieki un gleznotāji rada un vēlas fokusēties uz vienu lietu, bet bieži jādara vairāk. Tas, ka es varu to izdarīt, nenozīmē, ka man patīk to darīt. Tādēļ ir jāņem ārpakalpojums, jāatrod cilvēks, kurš atbild par tavām finansēm, plāno tavas mārketinga lietas. Bet pašam ir vismaz jājēdz, ka tas ir vajadzīgs. Problēma jau ir tā, ka daudzi nesaprot, ka viņiem tas ir vajadzīgs. Jo, ja neinvestē naudu savā projektā, kāpēc lai kāds gribētu maksāt par tavu produktu?
Bieži cilvēki iedomājas, ka uzreiz uzrakstīs hitu, un, ja kādam tas nepatīk, tad apvainojas – viss, mani nepieņēma. Ir jāuztaisa simts dziesmu, lai desmit būtu tādas, ko var virzīt tālāk, tā statistika ir nežēlīga. Raimonds Pauls ir produktīvākais Latvijas mākslinieks, un viņam ir vismaz tūkstoš dziesmu katalogs. Ir vērts papētīt, cik proporcionāli ir to dziesmu, kuras zinām no galvas, kuras zinām mazāk un kuras neesam dzirdējuši vispār. Tā proporcija būs diezgan interesanta.
– Latvijas mūzikas tirgus ir mazs, bet te ir arī iespēja ātri kļūt populāram.
To var uztvert kā bonusu, bet var uztvert arī citādāk. Atkarīgs no tā, kādas ir ambīcijas, un man tās vienmēr ir bijušas līdz debesīm un tālāk.
Sākumā ar “Triānas parku” mēs ļoti aktīvi centāmies tikt ārā no šejienes, mēģinot sevi izdot citās valstīs. Taču tie ierobežojumi vienmēr bijuši nevis par to, ko un kā mēs darām, bet par to, ka mums nav spēju sevī investēt tik daudz naudas, lai kļūtu populāri pasaulē. Mūzika ir bizness, investors pamana kādu dziedātāju, investē viņā ļoti daudz naudas un uztaisa produktu. Latvijā tas tā nestrādā, mēs te paši mēģinām kaut ko pa draugam, tas ir forši, jā, bet amplitūda, kurā varam izšauties, ir attiecīgi ļoti ierobežota. Ja es uztaisu jaunu programmu, tad tie ir desmit koncerti, ko varu ar to izbraukāt. Ja es būtu zināma pa visu Ameriku, tad man uzreiz būtu tūre uz gadu. Esmu ar to samierinājusies un mēģinu strādāt maksimāli ar to, kas man ir. Es saprotu, ka šeit visam apkārt ir rāmis.
– Teritoriālais rāmis?
Protams, un esam pazaudējuši vēl kādus 500 tūkstošus iedzīvotāju, kas ir aizbraukuši. Ir cilvēki, kas diezgan pamatoti saka, ka Latvija ir izmirstoša. Arī dzimst mazāk nekā mirst, tā ka tas ir nevis fantastisks pareģojums, bet sūra realitāte. Kā kādreiz veda cilvēkus prom uz Sibīriju vagonos, tā tagad viņi paši kāpj lidmašīnās un brauc prom. Tas ir panākts ar reālām darbībām, un man ir aizdomas, ka kādam tas ir izdevīgi. Aizbraukušas nav tikai dažas ģimenes, tas ir bijis kolektīvi organizēts un ar paredzamiem rezultātiem veidots process. To nevar neredzēt, jo apjoms ir pārāk liels.
– Tu iesaisties sabiedriskās lietās un bieži izsaki savu viedokli. Nedaudz jau ieskicēji aktuālo, bet tomēr pajautāšu konkrētāk – kas tevi šobrīd uztrauc visvairāk?
Tas, ka es aizeju uz inkubatora tipa iestādi, kur man saka – mēs no jums vēlamies inovācijas, lai viss ir kraukšķīgs un smuks. Bet, kad sastopies ar to, kādi ir kritēriji, kuriem tev jāatbilst, un anketu tonnas, kas jāaizpilda, tu saproti, ka tiek prasītas nereālas lietas. Man ir jāalgo cilvēks, kurš apkalpo nevajadzīgi uzpūsto birokrātisko aprātu.
Zivis pūst no galvas. Ja paskaties uz tiem cilvēkiem, kas sēž tur augšā un pieņem lēmumus, var redzēt, ka viņi paši nav stilīgi, kraukšķīgi un moderni. Un tas nav personīgs apvainojums, tu nevari vadīt uzņēmumu un arī valsti, esot abstrahējies tipāžs, kas ir tālu prom no visiem pārējiem. Paskaties uz “Google” un citiem modernajiem uzņēmumiem! Cilvēki stāv rindās, vēloties tur strādāt, tāpēc, ka tur ir vadītājs, kam ir vīzija un globāls ilgtermiņa redzējums. Šeit cilvēkiem tāda nav, viņi vienkārši domā, kā apdzēst ugunsgrēku, un, kamēr viņi to dzēš, ir aizritējuši desmit gadi un viena paaudze jau aizgājusi nebūtībā. Ja kāds no valdības iznāk priekšā un pasaka, ka jaunā sistēmā ir iegrūsti miljoni, bet tā nestrādā, tad šī sistēma ir bankrotējusi. Jo cilvēki, kas par to atbild ir nekreatīvi, nefleksibli un pārāk maz ņem vērā veiksmīgu valstu pieredzi. Kas vēl ir diezgan traģiski – šie cilvēki vispār nav iedvesmojoši, viņi neraisa patriotisma sajūtu.
– Tu šai tematikai pieskaries arī savās dziesmās?
Jā, rakstot dziesmas un domājot par to visu, es nevaru no tā abstrahēties. Protams, varētu rakstīt dziesmiņas par attiecībām, bet jādomā par lielākām lietām, kas sākas aiz tavas mājas vārtiem. Vai kaimiņš spēj pabarot savu ģimeni, vai viņa bērni iet skolā? Es pārdzīvoju par to, ka cilvēki ir aizbraukuši, man daudzi paziņas ir prom. Par to arī rakstu, piemēram, dziesma “Ķīvīte” ir par atgriešanos, par to, ka vajadzētu atrast veidu, kā šeit noturēties, bet es arī saprotu tos cilvēkus, kas ir aizbraukuši. Un es vainošu ne jau viņus, bet tos, kas sēž tur augšā.
– Tu paliec un nebrauc prom, lai gan diezgan labi varētu attīstīties, piemēram, Londonā.
Jā, es varētu. Bet, pirmkārt, esmu šeit piedzimusi, ticu kaut kādām lielākām lietām, ka esmu šeit ar kādu mērķi. Domāju, ka te tomēr ir sasniedzams tāds labais balanss. Mēģinu saprast, kur ir tas punkts, kurā man ir pietiekami un es jūtos labi ar sevi.
– Kāda tavā izpratnē ir izdevusies dziesma?
Mans ilgtermiņa mērķis ir veidot dziesmas, kuras spēj pārdzīvot kaut kādu laika rāmi. Tāpēc tām ir jābūt vairāk klasiskām nekā modernām. Es mēģinu to salāgot, jo man ir jādzied šodien, bet ir arī jādomā, lai pēc 10 gadiem tā dziesma neskanētu senili. Tāpēc man ir jāatrod veids, kā dziesmai kļūt estētiskai un jēgpilnai, piemēram, kā grieķu klasiskiem darbiem, kas ir aktuāli arī šodien. Vēl es necenšos skriet līdzi kaut kādiem trendiem un ideoloģiskām muļķībām, kas viļņveidīgi parauj cilvēkus.
– Kurš ir tava latviešu mūzikas vai kultūras jomas autoritāte, no kā tu pati iedvesmojies?
Pilnīgi noteikti tas ir Raimonds Pauls. Viņš ir pierādījis, ka spēj veidot veiksmīgu karjeru, būt pilnībā realizējies un nodrošināt sevi. Vienlaikus viņš dot citiem kaut ko no sevis, kas palīdz un veido viņu karjeru. Un, protams, spēj nosvinēt 50 gadu kāzu jubileju.
– Kas, tavuprāt, ir viņa panākumu atslēga?
Darbaspējas un darba apjoms, protams, arī talants. Manuprāt, viņš visu laiku strādā. Kāds var teikt, ka talants ir svarīgāks, bet es tam nepiekrītu, darbaspējas un disciplīna ir svarīgākas.
Es varu uzrakstīt dziesmu ātrāk nekā kāds cits, bet, lai uzrakstītu to stundas laikā, man ir bijuši vajadzīgi daudzi gadi, un to bieži cilvēki nesaprot. Es pavadīju 12 gadus, intensīvi strādājot, lai tagad to varētu izdarīt tik ātri. Cilvēki negrib maksāt par idejām, radošajām lietām, jo viņiem liekas, ka tas ir vienkārši kaut kur gaisā noķerts. Bet man ir bijis vajadzīgs laiks, lai to aparātu uztrenētu, un tas ir iemesls, kāpēc ir vērts ieguldīt produktu dizainā un funkcionalitātē, jo tas ir ļoti svarīgs.
– Kāpēc tavs skatuves tēls līdz šim bijis tik ļoti košs?
Vairs jau nav tāds kā agrāk. Nu tas palicis nosvērtāks un sievišķīgāks. Agrāk man patika eksperimentēt ar drēbēm un tēlu. Esmu vizuāls cilvēks, man joprojām patīk krāsas, bet tagad vairs nejūtu, ka tas būtu vajadzīgs. Šobrīd mani vairāk interesē saturs, jo man liekas, ka dziesmas dzīvos ilgāk par tām bildēm un vizuālajām atrakcijām. Mans mērķis tomēr ir maksimāli sevi attīstīt muzikālajā virzienā, lai ir prieks par sevi, jo primāri jāsadzīvo jau pašam ar sevi, vai ne?
– Tagad tu velc linu drēbes, dzintaru un gliemežvākus?
Varbūt tagad es varu sākt to atļauties. Man tas nav jauns kreativitātes pierādījums, drīzāk loģiskais ceļš. Viss ir mainīgs un nepastāvīgs, un arī vienkāršās lietās ir jāspēj atrast kaut ko skaistu.
Es negribu vairs skraidīt riņķī un izklaidēt cilvēkus, gribas, lai tas ir jēgpilni, un, ja tas tā nav, tad labāk palieku mājās gulēt. Tā ir mana lielā globālā nostādne, un es uz to eju. Tagad strādājot ar jauniešiem, mēģinu viņiem paskaidrot, ka tu vari ļoti ātri kļūt populārs, mēs to izdarīsim, bet jautājums ir, vai tu gribi noturēties vienu gadu vai desmit gadus būt industrijā, lai cilvēki tevi uztver nopietni. Man šajā profesijā vienmēr ir bijis svarīgi tikt klāt tiem cilvēkiem, kas mani ir iedvesmojuši, Intars Busulis, Jānis Aišpurs. Tā ir lielākā dāvana, kas vien var būt, – kontaktēties ar šiem brīnišķīgajiem māksliniekiem un ka viņi piekrīt sadarboties, jo viņi varētu arī nepiekrist.
– Ir dziesma, kurā dziedi, ka esi laimes bērns. Tu tāda arī esi?
Jā. Gribētu domāt, ka tas izpaužas līdzīgi, kā teikts tās dziesmas tekstā, ka es protu neskriet pārāk ātri pa priekšu, bet laimes pēdās brist. Esmu pacietīgs un mērķtiecīgs cilvēks, un varbūt tas ir iemesls tam, ka es zinu, ka ir vajadzīgi konkrēti soļi, kas jāsper, lai nonāktu tur, kur ir jānonāk. Vienmēr, ja man saka, ka tā nevar, es meklēju veidus, kā to tomēr var izdarīt. Globāli esmu pateicīga un ārkārtīgi laimīga, jo man ir brīnišķīgs vīrs un brīnišķīga ģimene, fantastisks suns un burvīgi sadarbības partneri. Vienīgais, par ko es sūdzos, ir iekārta, kurā mums ir jādzīvo un jācīnās, jo tā ir nosūnojusi un veca.
Mani neinteresē paspiest roku ministru prezidentam vai saņemt kādu apbalvojumu no valsts prezidenta, man tas nav vajadzīgs. Daudz nozīmīgāk ir fakts, ka jaunajā albumā pie vienas dziesmas strādājām kopā ar Igo. Ja nebūtu gājusi šo ceļu, es šos cilvēkus nebūtu satikusi un uz viņiem nolūkotos no tāluma. Tā ir mana lielākā veiksme. Mana vecāmāte vienmēr ir teikusi, ka jēga ir tad, ja dzīve ir interesanta. Un tāda var būt tikai tad, ja esi kopā ar interesantiem cilvēkiem. Ja apkārt ir nemoderni, nekraukšķīgi nūģi, tad tāds kļūsti arī pats.
