Dzīve pašlaik retajam ir viegla, taču riebjas par grūtībām runāt un pārslogot domas: laiks aiziet un enerģija tāpat. Ir lietas, ko nevar mainīt.
Dzīve pašlaik retajam ir viegla, taču riebjas par grūtībām runāt un pārslogot domas: laiks aiziet un enerģija tāpat. Ir lietas, ko nevar mainīt. Tātad piere jāatstāj neapdauzīta un mūris tāpat. Apmēram tā dažos teikumos var raksturot strādājošo vēlmi paust savas noskaņas par darbā valdošajām priekšnieku un padoto attiecībām, mikroklimatu un savas nozīmīguma izpratni. Cauri negribēšanai pārslogot domas jaušama nevēlēšanās, pat bailes par patiesās nostājas izzināšanu un tās autora atklāšanu. Tāds reiz ir kailās dzīvības vilkšanas princips.
«Svarīgākais, lai labi maksā.» Tā var formulēt šodienas primārās vajadzības. Savas nozīmes izpratne, kolektīvā valdošās noskaņas un viss pārējais ir pakārtots atalgojumam. Sak, ar pārējo gan jau kaut kā tikšu galā.
– Priekšniekus tāpat kā radiniekus neizvēlas. Ir jāpielāgojas, – spriež neliela pārdesmit cilvēku kolektīva darbiniece. – Savā laikā esmu nomainījusi četras darba vietas. Un neviena priekšniece nav bijusi kā saldēdiens. Kaut arī attiecības nav ideālas, viss ir kārtībā, ja izdodas pielāgoties. Darbā trūkstošo labsajūtu var kompensēt ar atmosfēru mājās. Svarīgi ir saprasties ar kolēģiem, lai nevajadzētu kašķēties un pārdzīvot. Vienkārši strādāju, bet nezinu, vai ir cerības sagaidīt labākus laikus.
Aptaujāto atbildes liecina, ka drošākas attiecības un brīvāka gaisotne valda darba vietās ar finansiālu stabilitāti, cik nu tā ir iespējama. Arī tur, kur ir pieejama informācija par notiekošo un turpmāko, kur padotajiem ir iespējas visu uzzināt, radušās problēmas tiek uzeņemtas saprotošāk.
Bet tiklīdz informācijas nav, tukšumu aizpilda dažādas tenkas. Protams, par visu ne vienmēr ir iespējams runāt un katru pilnībā informēt. Bet padotajiem ir tiesības uz informāciju, kas viņus skar. Un labāk, ja to iegūst tiešā, nevis pastarpinātā veidā. Ja darba vietā valda «mēs dzirdējām, ka notiks tas un tas», darbinieki izjūt trauksmi, neziņu un nemieru.
– «Šefam» patīk uzsvērt: lēmumus pieņemu es un es personīgi atbildu par visu ar visu savu mantu, – teic kādas celtniecības firmas strādnieks. – Lai nu tā būtu, bet mūsu, strādnieku, priekšā vismaz lai atbild par saviem vārdiem! Bet nē! Pēc papīriem maksā vienu. Otru algas daļu maksā aploksnē, bet ne visu solīto. Ja nepatīk, vari iet prom, jo viņš te ir ķeizars. Atradīsies citi, kas piekritīs vēl neizdevīgākiem noteikumiem. Sūdzēties nav jēgas. Strādnieku acīs viņš nav goda vīrs. Lai gaida, ka pēc šitā kāds viņam kalpos pēc labākās sirdsapziņas!
Jānis, vīrs, kam nav 40, strādā valsts struktūrā profesijā, kas parādījusies līdz ar valsts neatkarības atgūšanu:
– Ap pārdesmit cilvēkiem ir viens tiešais priekšnieks. Bet apakšā norit cīņa – kurš kuru. Tiklīdz kas atgadās, ikviens cenšas glābt savu ādu. Ja priekšniekam būtu vajadzīgi cīnītāji par vienu mērķi, nevis savstarpēji karotāji, padarīt varētu daudz vairāk. Bet laikam jau nevajag. Un vēl. Ik pa laikam sākas tīša «piekasīšanās», acīmredzama vēlme «izēst» kādu no vietas. Tā ir, kad priekšniekam vai viņa priekšniekam vajag kādu cilvēku iekārtot darbā. Pārējiem atliek samierināties un priecāties, ka «izēšana» neskar tevi pašu. Attiecību teorijas domātas papīram, dzīvē valda džungļu likumi.
Dace, pēc izglītības pedagoģe:
– Pēc pirmā darba gada skolā vasaru nostrādāju Garezera nometnē. Atgriezusies pārgāju darbā uz daudznozaru firmu. Īpašnieki bija tiešām lieliski. Ne par visu zināju visu, bet uz darbu gāju ar prieku. Par nenormēto strādāšanu saņēmu gan morālu, gan materiālu gandarījumu. Priekšnieki prata gan saturēt kolektīvu, gan padotajiem «pacelt nokārto degunu». Firmai paplašinoties, gadījās dzirdēt priekšniekus diskutējam, kāpēc jaunpienācēji uz darbu nāk saņemt algu, nevis strādāt. Atbildes, šķiet, palika neatrastas.
Pēc diviem gadiem, kad īpašnieki pārcēlās un firmu pārdeva, pārgāju darbā uz citu uzņēmumu, jo atmosfēra ne tuvu nelīdzinājās agrākajai. Nu arī es no tādas, kas strādājusi ar sirdi un dvēseli, esmu kļuvusi par darba ņēmēju. Strādāju godprātīgi, bet ne vairāk. Ir žēl, ka vajag «vilkt sevi aiz matiem» uz darbu, ka iestājusies rutīna. Ik pa reizei atgriežos pie agrāko priekšnieku diskusijas tēmas. Un atbildi nezinu. Arī tagadējais priekšnieks it kā nav slikts, bet nu nav viņam vadītājam tik vajadzīgās mentalitātes. Un līdz ar to arī komandas un kolektīva.
Inese, pašlaik darba meklējumos:
– Strādāju smalkā birojā Rīgā un puslīdz vadošā – menedžera – amatā. Sākumā biju par sevi un savām spējām pārliecināta. Darbs un kolektīvs problēmas nesagādāja. Pat ļoti apmierināja tas, ka darba laikā personīgās lietas jāatstāj aiz durvīm. Protams, uzreiz neesam gatavi to pieņemt un savs laiks bija jātērē arī citu personisko lietu uzklausīšanai.
Bet līdz ar vadības nomaiņu («jaunais izēd veco») izjutu, cik viens cilvēks var sagraut iekšējās norises. Iepriekšējā, puslīdz ar analītiķa un pragmātiķa spējām apveltītā vadītāja vietā nāca kaut kāds mistrojums. Reizēm arī iepriekš bija gadījies piedzīvot haosu, sistēmas un loģikas trūkumu. Tomēr tas tā neietekmēja personāla darbu, un tā vērtējums bija objektīvs. Zinu subordinācijas principus, un man nav vajadzīgs, lai priekšnieks ar vidēja ranga padoto ietu pusdienās. Bet man nav pieņemams, ka kolēģi mazāk domā par darbu, vairāk – par izpatikšanu priekšniekam. Ja pirms tam zināju savu vietu, vēlāk vairs nezināju, ko īsti darīt. Lietišķas sarunas vietā – bezjēdzīga parunāšana, padoto raustīšana, sarežģījumu dramatizēšana, pārspīlēta kontrole…Pozitīvu attiecību vietā – kaut kāda neirastēnija. To, ka problēmas neatrisinās pašas no sevis, izdomājuši jau senie grieķi. Bet vadītāja uzdevums nav tikai kritizēt un dot vadošus norādījumus. Ir pašam jāiesaistās procesā. Agrāko puslīdz konstruktīvo risinājumu vietā pusgadu algas dēļ kā circenis pa pelniem mēģināju pielāgoties no augšas novadītajiem «vajag», bet spriedze auga. Neredzot tam visam jēgu, metu darbu pie malas. Galu galā dzīvoju tikai vienreiz, un man nav vienalga, kā jūtos pati.
