Ēvalds (18 gadu): Pagaidām par bērnu pat domāt būtu pāragri, jo nejūtos tam gatavs.
Ēvalds (18 gadu): Pagaidām par bērnu pat domāt būtu pāragri, jo nejūtos tam gatavs. Varbūt tāpēc, ka gribu, lai kāds rūpējas par mani, nevis man pašam būtu uzkrautas rūpes par dēlu vai meitu. Jaunieši manā vecumā runā par seksu, bet ne ģimeni un kur nu vēl dzemdībām. Man reizēm prātā gan iešaujas doma, kā tas ir, kad sievietes vēderā izaug jauns cilvēks. Vai gribētu piedalīties dzemdībās? Pašlaik noteikti ne, taču neizslēdzu iespēju, ka pienāks laiks un domāšu citādi.
Andris (25 gadi): Mūsu bērna pasaulē nākšanas diena būs pēc diviem mēnešiem, un es jau tagad nespēju sagaidīt, kad varēšu ieraudzīt to mazo cilvēciņu, kas katru vakaru mēdz mani iedunkāt no māmiņas vēdera. Sākumā kautrējos izrādīt savas emocijas, bet tad sieva pārliecināja, ka arī man jārunā ar mazuli un viņš jāsapaijā. Redzēju, kā viņa to dara, un mācījos. Tagad tā kļuvusi par pašsaprotamu lietu, un, kad mazulis nāks pasaulē, viņš vairs nebūs man svešinieks, kas jāiepazīst, jo jau tagad zinu, kas viņam patīk un kas ne.
Armands (37 gadi): Kad sieva gaidīja pirmo bērnu, izjutu vēl nepiedzīvotu greizsirdību, jo viņa nereti aizmirsa manas vajadzības. Laikam tāpēc gribēju sevi distancēt no mazuļa gaidīšanas, taču to, ka esmu rīkojies nepareizi, sapratu tajā brīdī, kad paņēmu rokās tikko dzimušo meitiņu. Ar otro bērnu viss bija citādi – palīdzēju sievai, atbalstīju viņu, un gaidīšanas laiks izmainīja manu vērtību sistēmu. Varu pateikt vienu – katram vīrietim vajadzētu jau no pirmās dienas aktīvi līdzdarboties bērna gaidīšanas procesā, jo mazulis jūt, ka ir gaidīts un mīlēts. Turklāt nedrīkst darīt pāri sievietei topošajai māmiņai.
Kārlis (50 gadu): Kad pasaulē nāca mūsu bērni, nebija ģimenes dzemdību (to sabiedrība uzskatīja par kaut ko nenormālu) un nebija arī pieņemts, ka tēvs iesaistās mazuļa gaidīšanā. Ar mani gan bija nedaudz citādi, jo māte jau kopš bērnības stāstīja par mazuļa gaidīšanu un prieku, kādu tas sagādā vecākiem. Daudzi skatījās uz mani šķībi, kad kādā pasākumā noglāstīju sievas piebriedušo vēderu un tā nomierināju mazuli. Tikpat daudziem šķita dīvaini, ka pārsvarā es gāju pastaigāties ar mazo. Taču man ir prieks, ka kaut mazliet esmu bijis noderīgs deviņos gaidīšanas mēnešos un spējis izbaudīt kaut nedaudz emociju, kas pilnīgi normālas šķiet ikvienai mātei.
