Laba ir nevis tā skola, kurai, no malas raugoties, nav problēmu, bet gan tā, kura tās atklāti un droši risina. Šī ābeces patiesība nāk prātā, domājot par šonedēļ plaši medijos iztirzāto naudas izspiešanu Jelgavas 4. pamatskolas piektajā klasē. Kaut arī daudzkārt tika uzsvērts tieši šīs skolas vārds, diez vai kaut vienā pilsētas skolā vai ģimenē tagad mierīgi varētu uzelpot: «Pie mums gan tā nav un nebūs!» Grūti noticēt, bet šis gadījums atklāja, ka mūsdienām raksturīgajā pieaugušo aizņemtībā vai nomāktībā var sanākt tā, ka bērns pusgadu tiek pazemots, varbūt pat sists, bet neviens to nejūt. Runa ir ne tikai par skolu un mājām, bet tikpat labi par picēriju vai rindu pie kases lielveikalā, kur kāds pieaugušais, iespējams, mana, ka kaut kas ar blakus esošajiem bērniem nav kārtībā, taču neiejaucas. Labi, ka vienam no cietušajiem ir tādi vecvecāki, kas šo ārprātu atklāja un izbeidza. Pēc skolā veiktās izmeklēšanas redzams – tā saucamie apsūdzētie nāk no sociālā riska ģimenēm, nozieguma pēdas ved arī uz Zirgu ielas Bērnu sociālās aprūpes centru, kur mīt ievainotas dvēselītes, no kurām vecāki un citi tuvākie cilvēki ir atteikušies. Iestādes vadītāja Maija Neilande teic, ka viņas pedagoģiskā pieredze rāda – šādiem bērniem piemērotākas mazās lauku skolas. Dažas atrodas tepat pilsētas apkārtnē, un klasēs ar nelielu skolēnu skaitu vairāk iespējama pedagoga individuāla pieeja. Taču krīzes dēļ no 1. septembra brīvbiļetes pilsētas autobusos šiem bērniem ir atceltas. Tiem, kuri līdz šim mācījušies mazajā pamatskolā, par pašvaldības piešķirtiem līdzekļiem tiek iegādātas mēnešbiļetes. Bet jaunatnācējiem nekas cits neatliekot, kā doties uz tūkstošgalviņu pilsētas skolām, kur parasti ir augstāka izglītības kvalitāte, bet sirds kādreiz grūtā brīdī paliek viena.
