Šķiet, visi jelgavnieki, kam mājās ir četrkājainais draugs, ir lietaskursā par to, ka pastāv suņu un kaķu turēšanas noteikumi, kas domāti ievērošanai, nevis ignorēšanai.
Šķiet, visi jelgavnieki, kam mājās ir četrkājainais draugs, ir lietaskursā par to, ka pastāv suņu un kaķu turēšanas noteikumi, kas domāti ievērošanai, nevis ignorēšanai. Tomēr palaikam notiek lielākas vai mazākas domstarpības, kur katra puse turas pie savas taisnības. Kāda suņa īpašniece no Loka maģistrāles redakcijai stāstīja, ka savu bezšķirnes suni pastaigā izvedusi kā pieklājas – ar uzpurni un pavadā. Pēc pastaigas pie mājas ieejas durvīm pavadu noņēmusi un devusies uz dzīvokli pirmajā stāvā, lai to noliktu. Kad atgriezusies, ap suni rosījušies dzīvnieku ķērāji. Saimniecei piedāvāts maksāt soda naudu trīs latus vai ļaut suni nogādāt izolatorā. Tobrīd naudas nav bijis, aizņemties no kaimiņiem nav izdevies. Prasīti arī suņa reģistrācijas dokumenti. Saimniece godīgi atzinusi, ka nodevu neesot maksājusi trīs gadus. Tā suns aizvests uz izolatoru, norādot, ka tas vajadzīgs, lai saimniece neaizmirstu samaksāt sodu. No ķērājiem sieviete sapratusi, ka suni varēšot saņemt, ja domē nokārtošot soda maksājumu. Taču izrādījies, ka reāli jāmaksā nevis trīs, bet krietni vairāk par desmit latiem. Tik lielu naudu sadabūt nav bijis iespējams. Sieviete atzina, ka suns bijis bez pavadas, bet tikai īsu brīdi, un teicās, ka sods esot pārāk bargs. Ar šo piedzīvojumu viņai pietiktu, lai attiecībā uz suni nekas līdzīgs neatkārtotos. Taču, pēc domes komunālās saimniecības nodaļas speciālista Riharda Bulderberga teiktā, suņu ķeršanas brigāde, kas pilsētas ielās izbrauc apmēram divas reizes mēnesī, būs nepiekāpīga un stingri turēsies pie domes apstiprinātajiem saistošajiem noteikumiem, kuros norādīts, ka par klaiņojošiem suņiem uzskatāmi tādi, kas bez saimnieka klātbūtnes atrodas ielās, laukumos un citās sabiedriskās vietās. Tas attiecināms arī uz dzīvniekiem ar kaklasiksnām, žetoniem un uzpurņiem. R. Bulderbergs norādīja, ka 95 procentos gadījumu cilvēkus sakožot tieši īpašnieku suņi, nevis klaiņojošie. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka saimnieku suņi ir vienkāršāk noķerami, jo pieraduši cilvēkiem uzticēties. Attiecībā uz konkrēto gadījumu R. Bulderbergs paskaidroja, ka tiešām brīdī, kad suns ticis noķerts, parādījusies saimniece. Pirms tam tas ar uzpurni skrējis bez saites. Trīs latu soda naudu par noteikumu pārkāpšanu uzlicis municipālās policijas pārstāvis. Maksimālais šā soda apmērs esot 20 latu. Turklāt, tā kā trīs gadus izpalikusi nodevas maksāšana, no saimnieces iekasējami Ls 4,18. R. Bulderbergs norādīja arī, ka suņa īpašniece pret ķērājiem izturējusies skaļi un nepieklājīgi.
Lai noskaidrotu izolatorā nonākuša suņa izmaksas, «Ziņas» iztaujāja Veterinārmedicīnas fakultātes subasistenti Intu Markovu. Viņa atgādināja, ka suns izolatorā tiek turēts piecas diennaktis. Ja dzīvnieku nevēlas atgūt ne vecais saimnieks, ne kāds cits, to iemidzina. Par uzturēšanos izolatorā maziem suņiem jāmaksā lats, bet lieliem – divi lati dienā. Ja saimnieks mājdzīvnieku ierodas saņemt tajā pašā dienā, maksa par atrašanos izolatorā netiek iekasēta. Izņemot suni, jānomaksā arī ar domes lēmumu apstiprinātie ķeršanas izdevumi: suņiem – 11,82 lati, kaķiem – 3,94 lati. Ja suns nav vakcinēts, to izņemot, obligātā kārtā tiek izdarīta potēšana pret trakumsērgu. Vakcīna ir bez maksas, bet par vakcinēšanu jāmaksā 2,50 latu. Ja mājdzīvnieks nav reģistrēts, vēlams nokārtot arī šo maksājumu. Jaunajam īpašniekam soda naudas maksāšana izpaliek. I. Markova atzīmēja, ka pēdējā laikā jauno īpašnieku interese mazinājusies, kaut reizēm izolatorā nonākot vērtīgi sugas eksemplāri – kolliji, vācu aitu suņi. Īsti klejotājsuņi gadoties visai reti, jo tie esot grūti noķerami. Toties saimnieki esot sasparojušies – agrāk biežāk bijis jāpiedzīvo, ka materiālo apstākļu dēļ savus mīluļus atved iemidzināt. Šobrīd viņi iegriežoties arī, lai tos izpirktu. I. Markova apelēja pie saimnieku sirdsapziņas un aicināja ievērot dzīvnieku turēšanas noteikumus, rūpēties par tiem, tādējādi sagādājot mazāk raižu kā sev, tā līdzcilvēkiem.
