«Lai Rāvājos turpmāk svecītes tiek dedzinātas tikai svētku kliņģeros un tortēs,» tā, pūzdams liesmiņas dzimšanas dienas kliņģerī un vienlaikus sagaidot namā elektrību, teica māju saimnieks Jānis Salenieks.
“Lai Rāvājos turpmāk svecītes tiek dedzinātas tikai svētku kliņģeros un tortēs,” tā, pūzdams liesmiņas dzimšanas dienas kliņģerī un vienlaikus sagaidot namā elektrību, teica māju saimnieks Jānis Salenieks.
Faktiskā Tīreļpurva mājas mantiniece un meža meita ir viņa kundze Rita. “Tēvs bija mežsargs, tāpēc mežs man ir ļoti tuvs,” viņa saka. Vēl strādājot par latviešu valodas skolotāju Jelgavā, viņa nolēmusi pēc aiziešanas pensijā atgriezties vectēva, kādreizējā latviešu strēlnieka celtajās mājās pie Sarkanā grāvja. Tā tas tiek saukts par godu latviešu strēlniekiem, kas ar savām asinīm slacījuši turienes zemi. Tolaik tur bijis desmit saimniecību. Tām izdevies izsargāties arī no Otrā pasaules kara posta. Taču kolhozu laiki lielākajai daļai izrādījušies liktenīgi. Citi ēkas pārcēluši tuvāk civilizācijai uz Kalnciema pusi, bet pāri palikušās nolīdzinātas ar buldozeru. Vienīgi Rāvāju mājas tālajā nomalē brīnumainā veidā saglabājušās.
Tajās pēc pensionēšanās un dzīves gadiem Jelgavā Rita un Jānis sākuši enerģiski rosīties Tīreļpurva apkaimē. Rāvājos ienākuši ar vienu kaziņu, sunenīti un kaķīti. Saimniece tieši tolaik izlasījusi, ka Amerikā kazas izmanto tūristu mantu nešanai, un sākusi apcerēt nākotnes plānus: kā varētu sadarboties ar strēlnieku muzeju, bet pa vēsturiskajām takām bērnus speciālos ratiņos varētu vizināt kaziņas. Tās gan izrādījušās tikai ilūzijas, arī kaziņu mājās jau labu laiku nomainījusi govs. Taču doma par tūrisma taku izveidi vēstures zīmēm bagātajā vietā nav zemē metama. Nupat radu puisis no Rīgas, kas vasarās izstaigājis strēlnieku takas, nedēļas nogalē atvedis ar tām iepazīties sētas puikas. Pēc Ložmetējkalna un citu piemiņas vietu izstaigāšanas un ugunskura sarunām puiši bijuši sajūsmā un atbraukušajiem vecākiem teikuši, ka viņiem pietrūcis vēl vienas dienas. Taču arī šīs takas pagaidām ir ilūzijas.
Bet Rāvājos strādāts cītīgi un enerģiski – iekopjot dārzu, veidojot puķu dobes, saglābjot garnadžu izdemolēto māju, uz vecajiem pamatiem slienot jaunu ēku. Beidzot pēc desmit saimniekošanas gadiem mājās sagaidīta elektrība. Tālajā nostūrī saimniekiem vēl pat pēc lampiņas ieslēgšanas tas šķiet neticams fakts. Iedomāties līdzšinējo dzīvi pie svecēm un petrolejas lampas pie civilizācijas pieradušiem ļaudīm nav vienkārši. Bet ne jau tas vien. Arī nokļūt nomaļajos Rāvājos ir gana sarežģīti – sabiedriskais transports pārdesmit kilometru, bet automašīnai grubuļainais ceļš ir īsta izturības pārbaude. Taču Salenieki izturējuši vairāk nekā desmit gadu. Reizi mēnesī pensijas dienās dodas uz Jelgavu, kur iepērkas ilgākam laikam. Pa reizei aizbrauc uz 12 kilometru tālo Kalnciema vai astoņus kilometrus attālo Lāču veikalu Babītes pusē. Par visādā ziņā piemērotāko braucamo atzīta “Ņiva”, kas nomainījusi “bobiku”. “Moskvičs” Tīreļa ceļiem īsti nav derējis. Jānis teic, ka reizes divas uznācis apnikums un bijusi vēlēšanās atgriezties pilsētā, tomēr sievas noteiktība ņēmusi pārsvaru. Un kā atstāt mājas, kur ikvienu iebraucēju sagaida mazbērnu kociņi – viens ozoliņš un piecas liepiņas. Viņi vasarās ir vecāsmātes un vectēva sabiedrotie. Līdz šim, diplomāti būdami, abiem par elektrības trūkumu pārāk lielu neapmierinātību neesot pauduši, teikuši, ka nu varēšot atpūtināt acis. Šovasar, redzot elektrolīnijas vilkšanas aktivitātes, gan priecājušies, ka nu Rāvājos varēšot skatīties arī televizoru.
Jāpiebilst, ka Rāvāju mājas skaitās Rīgas rajona Babītes pagastam piederīgas, tomēr saimnieki sevi vairāk saista ar Jelgavu un rajonu. Jelgavā savulaik strādājuši, šeit ikdienas gaitas turpina meitas un dēla ģimenes. Dienvidu elektriskie tīkli un Jelgavas tīklu rajons bija tie, kas organizēja māju elektrifikāciju. Par elektrību saimnieks sācis interesēties pirms dažiem gadiem, kad izskanējušas ziņas radio. Taču līdz darbiem nonākuši pagājušā gada oktobrī, kad sākti kārtot neskaitāmie dokumenti, projektēšana, saskaņošanas ar zemes īpašniekiem par gandrīz 15 kilometru garās elektrolīnijas izbūvi. Naudas izteiksmē elektrības ievilkšana izmaksāja apmēram 57 tūkstošus latu. Pēc nepilna gada, saimnieka 63. dzimšanas dienā, Rāvājos ienāca gaisma. Jubilārs un viņa kundze neslēpa aizkustinājumu un teica paldies atsaucīgajiem Dienvidu elektrisko tīklu un Jelgavas elektrotīklu speciālistiem, būvniekiem no “Tukuma energoceltnieka” un pašvaldībai, ka reiz tik ilgi gaidītais brīdis ir sagaidīts.
