Pieminot komunistiskā genocīda upurus, Jelgavā, Svētbirzē, un pēc tam pilsētas muzejā pulcējās politiski represēto apvienības «Staburadze» dalībnieki un viņu atbalstītāji. Sarunās tika izteikts viedoklis, ka Svētbirzes memoriālajā ansamblī sliežu gulšņiem ar represijās bojāgājušo vārdiem trūkst paskaidrojuma, kas tie ir par cilvēkiem.
No tiem 19 «staburadziešiem», kas pieredzējuši 1941. gada 14. jūnija traģiskos notikumus, uz pasākumu bija atnākušas Maija Skusta un «Staburadzes» vadītāja Valda Dzintare. Viņa minēja, ka politiski represēto piemineklim Svētbirzē pie akmenī veidotajiem sliežu gulšņiem, kuros iegravēti izsūtījumā mirušo Jelgavas apriņķa iedzīvotāju vārdi, vajadzētu pielikt paskaidrojošu uzrakstu. Tāda doma, viņasprāt, bijusi arī aizsaulē aizgājušajam pilsētas māksliniekam Georgam Svikulim, taču iecerētais nav paveikts. Pilsētas mērs Andris Rāviņš atbildēja, ka G.Svikulis gribējis, lai mākslas darbs rada interesi un lai tajā viss nav pateikts līdz galam. Pēc mēra teiktā, šis jautājums būtu jāizvērtē profesionāļiem.
Viens no jaunākajiem «Staburadzes» dalībniekiem uzņēmējs Vitālijs Upenieks, kurš piedzima Sibīrijā 1951. gadā un kopā ar māti Latvijā atgriezās 1957. gadā, stāstīja, ka viņam bērnība pagāja salīdzinoši viegli, taču Sibīrijas zemē gāja bojā viņa vecvecāki.
1949. gadā par mežabrāļu atbalstīšanu tiesātā Irēna Kalniņa pārliecināta, ka uz «staburadziešu» pasākumiem cilvēki nāk, lai sastaptu savus likteņa biedrus. Kad I.Kalniņu apcietināja, viņai bija tikai 18 gadu. «Kaut arī no jaunības septiņi gadi pavadīti cietumā, domāju, ka mana dzīve bijusi piepildīta. Nekļuvu par mākslinieci, bērnu varēja būt vairāk, bet līdz pilnībai jau netiek neviens,» sacīja sirmā kundze.
Pasākuma dalībniekus sveica gan Jelgavas pilsētas, gan arī novada pašvaldību, kā arī vairāku sabiedrisko organizāciju pārstāvji.
1941. gada 14. jūnijā tika apcietināti un uz Krieviju deportēti 15 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, no kuriem daudzi izsūtījumā gāja bojā. ◆
