Mintauts Buškevics domā, ka vēriena un kvantitātes ziņā tik drīz pēc jauniem rekordiem necentīsies.
Blakus tautas mākslas kolektīvu attīstībai Pilsētas svētki ir viens no galvenajiem Jelgavas kultūras pasākumiem, kas paredzēts visiem jelgavniekiem un, ko tur slēpt, arī viesu pievilināšanai. Visi no tiem ieguva netradicionālas formas un apmērus, sākot ar starptautisko ledus skulptūru festivālu, kam pirmajam nācās iekarot līdz tam novārtā atstātu iespējamo kultūrtelpu – Pasta salu. Nu aizvadīti laika ziņā gandrīz vai «divi vienā» – starptautiskais smilšu skulptūru festivāls turpināja Pasta salas apguvi, bet Pilsētas svētki, kas šogad tika rīkoti nevis par godu parastai (cik nu dzimšanas diena vispār var būt parasta), bet 750 gadu jubilejai un aptvēra gandrīz vai visu pilsētu, izmantojot arī priekšrocības, ko spēj dot atrašanās pie ūdeņiem.
Kamēr nav atdzisuši pirmie iespaidi, necerot uz nupat notikušo pasākumu plusu un mīnusu izsmeļošu analīzi, «Zemgales Ziņas» uz sarunu aicināja Jelgavas pilsētas pašvaldības iestādes «Kultūra» vadītāju Mintautu Buškevicu.
– Vai nebija vērojamas tendences, ka jebkurš pasākums šajās dienās tika vienkārši piekabināts zīmolam «Jelgavai – 750»?
Smilšu skulptūru festivāls, kas sākās maija otrajā pusē, noteikti nav atraujams no lielās jubilejas. Par to liecina kaut vai tā nosaukums un atbilstošā tēma – «Nākotnē pēc 750 gadiem». Savukārt demo skulptūra ir vērsta kā uz seno, tā jauno Jelgavu, tā ka nekādas «ķeksīšu» vilkšanas nebija – IX starptautiskais smilšu skulptūru festivāls tika apzināti orientēts pilsētas jubilejas svinībām. (Starp citu, bija pat tāds kuriozs, ka daudzi cilvēki, nezinot, ka konkursā piedalās atsevišķi mākslinieki, bet demo skulptūru gatavoja vesela grupa ar Kārli Īli priekšgalā, jautāja, kāpēc pirmā vieta nav piešķirta demo skulptūrai.) Arī teatralizētās programmas, spēles un atrakcijas smilšu festivāla laikā bija veltītas Jelgavai, un jautājumi bērniem bija gatavoti tieši par mūsu pilsētas tēmu.
Ja runājam par 23. maija koncertu Zemgales Olimpiskajā centrā «Es nāku no mazas tautas», tad tajā piedalījās Jelgavas pilsētas un novada, kā arī Ozolnieku novada jaunie dziedātāji, dejotāji un mūziķi, kas gatavojas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, tātad – mūsējie. Režisors Valdis Pavlovskis bija pacenties padarīt pasākumu interesantu visiem, iesaistot BMX riteņbraucējus, mūsdienu deju studiju «Benefice», Agra Celma vadītā 4. vidusskolas pūtēju orķestra defilē. Un arī šo pasākumu noteikti negribas saukt par piekabinātu jubilejai, tāpat kā klasiskās mūzikas koncertu «Mūzika un Jelgava pāri laikiem» pašā pirmajā maija dienā, kur tā mākslinieciskajam vadītājam Aigaram Meri bija izdevies radīt ko līdzīgu (labā nozīmē) pirms gada galvaspilsētā izskanējušajam elites klases koncertam «Dzimuši Rīgā», šoreiz mūsu pilsētas kultūras namā sapulcinot labākos ar Jelgavu saistītos mūziķus.
– Kā parasti, kaut vairums sastapto svētkos priecājās līdz ar citiem, netrūkst arī neapmierināto. Tomēr zīmīgi tas, ka tiek iebilsts nevis pret svētkiem kopumā, kā novērots vairākos iepriekšējos gados, bet galvenokārt pret pasākumu lielo blīvumu. Sūdzas par to, ka labprāt noskatītos džeza mūzikas koncertu, bet tai pašā laikā muzejā muzicē jaunās koklētājas.
Piekrītu, ka Pilsētas svētku kulminācijas laikā, kas, kā pierasts, bija trīs pēdējās maija dienas, tik tiešām visur būt klāt tīri fiziski nebija iespējams. Bet vai tad ir tā, ka visus interesē pilnīgi viss?
Tāds savā ziņā arī bija mūsu nodoms, lai svētkus izjūt visā pilsētā, nevis tikai atsevišķās vietās. Lai gan varēja arī palikt tikai Hercoga Jēkaba laukumā un baudīt kvalitatīvu piedāvājumu tur. Arī iedzert alu un uzdejot, kā īstos svētkos. Bet pasākumu «čūska» vijās no Pasta salas līdz pat Vecpilsētas ielai.
Vislielākais prieks man ir par to, ka neatkarīgi no vecuma un tā, vai vairāk interesē klasiskā mūzika, šlāgeri vai roks, katram bija ko darīt pēc savas gaumes un interesēm. Un vēl lielāks prieks, ka visu to izdevās nodrošināt galvenokārt ar pašu jelgavnieku spēkiem, pēc iespējas minimāli piesaistot papildinājumu no ārpuses. Pierādījām, ka mūsu pašu Jelgavas potenciāls ir augsti profesionālā līmenī, un tā ir viena no Pilsētas svētku veiksmes atslēgām. Visi uzvedumi, ieskaitot «Jelgaviņa virpuļdancī no seniem laikiem līdz mūsu dienām» Pils pagalmā, bija ar to pievienoto vērtību, ko var dot tikai jelgavnieks jelgavniekam.
Jelgavnieki bija arī tie, kas radīja laikmetam atbilstošu atmosfēru Pils parkā, bet pēc tam virzīja cilvēkus uz Pasta salu, lai tur varētu baudīt kvalitatīvu džezu, gaidot multimediālo šovu.
– Cik var spriest pēc ļaužu plūsmas, multimediālais šovs arī bija viens no spilgtākajiem Pilsētas svētku akcentiem.
Es uzskatu, ka pat pats spilgtākais. Tāpēc jau arī skatītāji to uzņēma ar ovācijām. Efektīvam strūklaku šovam klāt pieliekot ekrānu uz ūdens, radās īsta multimediāla fantāzija «Sapņi. Paaudzes. Jelgava. Jelgavas dzimst. Jelgava dzīvo. Jelgava skan». Mēs arī to rādījām divas reizes pirmajā un trīs reizes otrajā vakarā, lai cilvēkiem, kas netika vienā laikā, dotu iespēju to redzēt citā.
Bija cilvēki, kas noskatījās šo priekšnesumu visas piecas reizes. Ja pirmajā reizē nebija atrasta īstā vieta, lai pareizā leņķī redzētu, piemēram, ūdens ekrānu, tad, draugu un paziņu iedvesmots, otrajā reizē viņš sauca līdzi citus, bet trešajā pievienojās jau jauni šova redzēt gribētāji.
Ļoti interesanta ideja bija arī sarīkot «Chillout» zonu Pasta salā «Hei! Nāc pievienojies!» tieši jauniešiem.
– Vai īsti Jelgavas 750 gadu jubilejai atbilstošs bija dižkoncerts «Latvieša dziesma Jelgavas vārtos»? Ne pēc kvalitātes, kas bija lieliska, ieskaitot akustiku, bet pēc ideoloģijas. Mēs slavinām latvieša pašapziņas mošanos kopkorī pirms 120 gadiem un vienlaikus priecājamies par laiku pirms 750 gadiem, kad latvietim lielākoties nebija pat sava uzvārda.
Minētajam pasākumam jau bija valstisks atpazīstamības līmenis, arī koristi galu galā bija no visas Latvijas, ne tikai jelgavnieki. Repertuārs bija lielisks, arī tie skatītāji, kas, par spīti lietum, atnāca, lielākoties izbaudīja koncertu līdz galam. Un mūsu pašu – jelgavnieku Līgas Celmas-Kursietes un Kārļa Vērdiņa – «Mītavas teikas» pasaules pirmatskaņojums? Vai tad tas nebija patriotiski? Pie tam šis bija no tiem skaņdarbiem, ko klausītāji uztvēra labprāt, nebija nekā pārmoderna un tikai tā saucamā speciālista ausij uztverama.
Bet skaitļi, ja atklāti, šajā gadījumā nedaudz lika mums pārdomāt. Galvenais faktors šoreiz bija laiks, jo atlikusī vasaras daļa ir krietni noslogota – neaizmirsīsim Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, kur tiesības piedalīties izcīnījuši daudzi jelgavnieki. Ja labi pameklēsim, visur jau varam atrast savus negludumus.
Es domāju, ka nebūsim pārāk sīkumaini, bet priecāsimies par labi pavadītiem svētkiem.
– Nākamgad diez vai izdosies pacelt tik augstu latiņu?
Vēriena un kvantitātes ziņā droši vien pēc jauniem rekordiem necentīsimies, bet to, ka Pilsētas svētki būs arī nākamgad, varu apgalvot jau tagad.
– Kāds liktenis sagaida smilšu skulptūras?
Tās katrs interesents Pasta salā varēs apskatīt līdz vasaras beigām, turklāt bez maksas.
– Kā redzam pēc afišām, iepriekšējās intervijās dotie solījumi pildās: līdz ar Pasta salas attīstību netiek likvidēts Uzvaras parks.
Protams – 13. jūnijā tur notiks «Amigo» dzintara dziesmu aptaujas noslēguma koncerts un balle.
Bet tuvākajā svētdienā jūs atkal aicinām uz Zemgales Olimpisko centru, kur notiks vidējās paaudzes dejotāju svētki «Dievs man deva maizes zemi». ◆
