Jo attīstītāka kļūst sabiedrība, jo vairāk ir priekšmetu, ērtību un pakalpojumu, bez kuriem, kā pašiem šķiet, vairs nevar iztikt.
Jo attīstītāka kļūst sabiedrība, jo vairāk ir priekšmetu, ērtību un pakalpojumu, bez kuriem, kā pašiem šķiet, vairs nevar iztikt. Taču arī gadu desmitiem, simtiem ierastās lietas kļūst saturā un formā aizvien daudzveidīgākas, reizēm mulsinot pircēju, kas nonācis veikalu piedāvātā preču klāsta priekšā. Kā izrādās, arī cukurs, ar ko allaž esam saldinājuši tēju, kafiju un varbūt reizēm arī dzīvi, tagad drīkst nebūt balts un irdens.
Kā mūsdienu cukura lietotājam orientēties lielajā piedāvājuma klāstā, stāsta Jelgavas Cukurfabrikas galvenā tehnoloģe Ludmila Šehurina.
Pasaulē zināms daudz cukura veidu – birstošais, karamelizētais, peldošais, viengabalainais, aromatizētais un citi. Latvijā plašāk pazīstams un veikalos nopērkams ir baltais smalkais, pūdercukurs, brūnais un peldošais, tā saucamais «gelier» cukurs.
Katrā valstī un katrā cukurfabrikā cukurs tiek ražots pēc noteiktas tehnoloģijas, kas pamatposmos visur ir vienāda, bet niansēs atšķiras cita no citas. Pērkot produktu, reti aizdomājamies, kādas vielas tiek izmantotas tā ražošanā. Latvijā cukurs top no vietējām cukurbietēm. Tās atved uz fabriku, sagriež, iegūst biešu sulu, attīra to no necukuriem (vielām, kas nav saharoze), izfiltrē, no sulas iztvaicē lieko ūdens daudzumu, pēc tam to kristalizē, atdalot tīru saharozi no noteksīrupiem. Iegūto cukuru žāvē, tad fasē.
Baltais pieder pie birstošajiem cukuriem. To ikdienas lietošanai pircējs izvēlas visbiežāk. Cukura galvenajai sastāvvielai saharozei piemīt vājās skābes īpašības. Tā iznīcina baktērijas, kas varētu šķīdumā rasties, tāpēc cukuru kā konservantu lieto augļu un dārzeņu konservēšanai. Veikalā, meklējot cukuru šim nolūkam, noteikti jāpievērš uzmanība iepakojumam, uz kura minēts saharozes daudzums (polarizācija). Konservēšanai derīgs tikai tāds, kas satur ne mazāk kā 99,8 % saharozes (piemēram, 100 g produkta satur 99,98 g ogļhidrātu). Ir zināmas dažādas produkta balināšanas tehnoloģijas, tāpēc cukura baltums nenozīmē, ka tajā ir pietiekami daudz saharozes, – tik, cik nepieciešams, piemēram, konservēšanai vai biškopībai. Tāpēc šai informācijai noteikti jābūt atrodamai uz iepakojuma.
Veikalos nopērkamais baltais cukurs ar pazeminātu saharozes daudzumu paredzēts tiem cilvēkiem, kas nedrīkst pārmēru lietot ogļhidrātus, piemēram, diabēta slimniekiem, taču to var lietot arī jebkurš, šāds produkts tikai nav ieteicams konservēšanai.
Brūno cukuru savukārt varētu saukt par cilvēka organismam «draudzīgāku», jo tas satur minerālvielas. Tā ražošanas process ir nedaudz ilgāks – balto cukuru apstrādā ar noteksīrupu, kas vairāk satur minerālvielu un mazāk saharozes, tad piedod brūno krāsu, pievienojot dedzinātu cukuru, žāvē un fasē. Brūnajam cukuram ir specifiska piegarša un pazemināts saharozes daudzums, tāpēc tas nav izmantojums konservēšanai. Ir dzirdēts, ka cilvēki brūno cukuru lieto kā diētisku, taču šīs tā īpašības ir pārspīlētas. Ja pievērš uzmanību baltā un brūnā cukura kaloriju daudzumam, nekādas atšķirības nav. Viss atkarīgs no tā lietošanas daudzuma.
Brūnā cukura piekritējiem veikalos jābūt vērīgiem, lai ierastā produkta vietā nenopirktu jēlcukuru, kas pēc izskata līdzīgs brūnajam. Uz fasējuma parasti norādīts, ka tas ir neapstrādāts, proti, ķīmiski neattīrīts no necukuriem. To parasti ražo no cukurniedrēm un nevar izmantot konservēšanai.
Pūdercukurs, izņemot saharozi, satur vēl salipšanas inhibitorus – vielas, kas neļauj salipt pūdercukura graudiņiem. Šāda papildviela var būt, piemēram, kartupeļu ciete.
Cukura aizvietotāji. Daudzi ārsti jau vērsuši patērētāju uzmanību uz cukura aizvietotāju iespējami kaitīgo iedarbību uz cilvēka organismu. Tas pilnībā ir mākslīgs produkts, kas tiek iegūts naftas pārstrādes rezultātā, tas nesašķeļas organismā un netiek izvadīts. Vairākiem cilvēkiem ir aplams priekšstats par cukura aizvietotāja diētiskajām īpašībām. Par to arī nekādi neliecina veikalos nopērkamo šāda veida produktu zemās cenas. Nav zināms, kādas sekas un uz kādiem orgāniem atstāj cukura aizvietotājs, taču ir skaidrs, ka mums ierastais baltais cukurs nepārspīlētās devās cilvēka organismam kaitēt nevar.
Kandī cukurs sastopams arī Latvijas veikalos – visbiežāk Vācijā ražots. Tas ir monokristāls, bagātināts ar karameli un nedaudz atgādina ledenītes. Šo cukuru lieto pie kafijas, tējas, konditorejas izstrādājumos. Pēc sastāva tas daudz neatšķiras no parastā baltā cukura. Tam var būt dažāds saharozes daudzums.
Pie tā saucamajiem peldošajiem cukuriem pieder tie, kas bagātināti ar aromatizētājiem, krāsvielām un želatīnu.
Želejas cukurs paredzēts ķīseļu, kompotu un želeju gatavošanai un ir līdzīgs agrāk nopērkamajiem «sausajiem» ķīseļiem. Tā sastāvā ir ap 90% saharozes. Parasti uz šā cukura paciņām ir arī produktu receptes. Ja šādu cukuru pievienotu tējai, nekas slikts nenotiktu, vienīgi dzēriens kļūtu biezāks.
***
Statistika
Latvijā katrs iedzīvotājs (ieskaitot bērnus) gadā patērē vidēji 25 kilogramus cukura. Pierādīts, jo attīstītāka valsts, jo mazāk tā patērē saldo vielu. Ķīnā un Indijā kā enerģijas avotu viens iedzīvotājs izlieto apmēram 30 – 35 kilogramus cukura gadā.
Iz vēstures
Cilvēce cukuru saturošās vielas sākusi lietot jau senos laikos, meklējot saldas saknes, niedres.
Pasaulē cukura ražošana izveidojusies 18. gadsimta sākumā Vācijā.
1863. gadā pirmā cukurfabrika sāka darbu Krievijā.
1926. gadā pirmā Latvijas cukurfabrika dibināta Jelgavā.
