Jau vairākām jelgavnieku paaudzēm ierasts, ka tirgus atrodas Uzvaras un Lapskalna ielas krustojumā, kur to ierīkoja pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. «Lai tev rinda stāv!» cits citam labvēlīgi novēl tirgotāji, kas lielākoties izskatās diezgan nobažījušies par to, ka pašvaldības perspektīvajos plānos ir tirgu pārcelt pie dzelzceļa stacijas, kur atradīsies arī jaunā autoosta. Jau sākusies ielu pārprojektēšana, savukārt Satiksmes ministrija janvārī iesniegusi Ministru kabinetā rīkojuma projektu par 2,7 hektāru Jelgavas dzelzceļa stacijas muitas zonas nodošanu pilsētas īpašumā. Tas arī ir viens no soļiem, lai ideja īstenotos.
Lepnu namu ieskauts
Taču 1702. gadā zīmētais pilsētas plāns liecina, ka visilgāk – vairāk nekā trīssimt gadu – Jelgavas tirgus atradās pilsētas centrā apmēram tur, kur tagad ir Hercoga Jēkaba laukums. Jelgavas muzeja galvenais krājumu glabātājs Aldis Barševskis uzsver, ka tolaik tirgus malā atradās arī 1740. gadā uzceltais rātsnams, kas, vairākkārt pārbūvēts, savas funkcijas pildīja līdz pilsētas nopostīšanai 1944. gada vasarā.
Cenšoties sniegt liecības, kā izskatījās vecā Jelgava, pilsētas patriots mākslinieks un brīvprātīgais ugunsdzēsējs Aleksandrs Strekāvins (1889 – 1971) pēc atmiņas ir uzzīmējis tirgus laukuma shēmu, kā arī sev zināmo aprakstījis vairākas burtnīcās. Bērnībā viņš dzīvojis Akcīzes ielā, kas arī atradās pie tirgus. Aleksandra Strekāvina zīmētajā shēmā redzams, ka 19. gadsimta beigās tirgus laukumā vai apkārt tam atradās pilsētas sardzes ēka, policija, krogs «Miltu bedre», «Lauvas» aptieka, muižnieku klubs, veikali, ūdens baseins, kā arī vairākas viesnīcas. Lielākā no tām – 1825. gadā uzbūvētā Kurzemes viesnīca, ko bija cēlis uzņēmējs Aleksandrs Cērs.
Baznīca pret šņabi un desām
Aleksandrs Strekāvins raksta, ka vācu muižnieki aiz skaudības par šīs pseidoklasicisma stilā veidotās ēkas skaistumu un lielumu viesnīcu divdesmit gadu boikotējuši. Iespēju apmesties citur netrūka, jo turpat apkārt tirgus laukumam atradās arī «Londonas», «Varšavas» (kur pie alus kausa bieži vien esot sēdējis rakstnieks un žurnālists Māteru Juris) un «Jeruzalemes», kā arī Aleksandra Lindes viesnīca. Pēdējā, kas bija tuvāk Driksas tiltam, 19. un 20. gadsimta mijā tika paplašināta, uzbūvējot otro stāvu ar tornīti. Tas sakaitinājis mācītāju Vilhelmu Konrādiju (1821 – 1904), kurš vairāk nekā piecdesmit gadu nokalpoja Annas baznīcā. Pieminot Lindes viesnīcu un tirgu, Konrādijs sprediķojis: «Vai ir brīnums, ka ļaudis maz apmeklē baznīcu?! Zemnieks svētdienā iebrauc pāri tiltam pilsētā – un redz torni. Viņš domā, ka tā ir baznīca, un dodas iekšā. Ko viņš tur dabū? Šņabi, alu, desas! To es baznīcā nevaru dot. Protams, zemnieks paliek tur, bet baznīca ir tukša!»
Vēsturnieks Aldis Barševskis piebilst, ka par savu apmešanās laiku viesnīcā muižnieki likuši sludinājumus avīzē. Tādējādi lasītāji, kam bija jāslēdz kādi darījumi, noteiktajā laikā varēja ienākt viesnīcā un muižnieku satikt.
Hercoga Jēkaba kanālu ievadīja pazemē
No tirgus laukuma lieciniekiem nav palicis nekas. Ko neiznīcināja karš, to paveica piecdesmito gadu rekonstrukcija, kad Uzvaras iela tika savienota ar Akadēmijas ielu un tai līdzās tapa dzīvojamo namu rajons. Vecā tirgus laukuma vienīgā lieciniece ir viesnīca «Jelgava», ko pēc arhitekta Alfrēda Laukirbes projekta uzcēla, gaidot tūristus autobraucējus uz 1940. gada Helsinku olimpiskajām spēlēm, kas kara dēļ gan tur notika tikai 1952. gadā.
Caur Jelgavas tirgu tecēja Hercoga Jēkaba kanāls, kas reizē bija kā transporta maģistrāle. Kad kanāls pārplūda, tad tirgū bija dubļi. 1818. gadā, gatavojoties Krievijas cara Aleksandra I vizītei Jelgavā (kur viņš pasludināja dzimtbūšanas atcelšanu Kurzemē un Zemgalē), tika piešķirta nauda pilsētas centra un tirgus labiekārtošanai. Hercoga Jēkaba kanāls tirgus laukuma robežās tika ievadīts pazemē, kā arī ar betona malām ierobežots ūdens baseins, kas izveidojās no nelielas Driksas attekas. Pie kanāla ietekas Driksā atradās slūžas, kuru uzdevums bija uzkrāt ūdeni, lai darbinātu dzirnavas. «1938. gadā dzirnavas nojauca, lai to vietā uzceltu lielu tirdzniecības halli. Taču iecere palika neīstenota,» piebilst Aldis Barševskis.
Visādu sugu piparkūkas
19.gadsimta beigās Jelgavas tirgus laukumā rīkoti arī gadatirgi, kad tika izveidotas papildu vietas. Aleksandrs Strekāvins raksta, ka tirgus būdās atsevišķā rindā tirgojuši Piebalgas audēji. Citā rindā – Jelgavas maiznieki «smukās, vakarā aizslēdzamās būdiņās pārdeva visvisādu sugu piparkūkas, sākot ar maziem «piparriekstiem» un beidzot ar lielām, raibām, spožām piparkūku sirdīm». Citā rindā tirgojuši krievu amatnieki. «Fabriku preču, kas vēlākos gados pildīja visus gadatirgus, toreiz nebija daudz,» piebilst Aleksandrs Strekāvins. Katrā gadatirgū vienmēr viesojušies divi trīs karuseļi. Bija arī būdas ar visādiem priekšnesumiem – tur varēja redzēt pundurus un klaunus, jūras nāru ar zivs asti, sievieti, kurai bija iespējams skatīties cauri vēderam, un daudzus citus brīnumus. No tirgus piedāvātajām izklaidēm Aleksandram bērnībā vislabāk paticis liels karuselis, kuru grieza ne cilvēku rokas, bet īsta visiem redzama tvaika mašīna. Tā griezusi arī milzīgu leijerkasti un ražojusi elektrību daudzām raibām elektriskām spuldzītēm, kas 1900. gadā Jelgavā bija neredzēta lieta. ◆
