Tas, šķiet, ir manā raksturā – pārmaiņas allaž esmu uztvērusi organiski. Kā neizbēgamu dzīves sastāvdaļu. Tomēr ne vienmēr tās ir viegli pieņemt un īstenot. Lūkojoties uz lielākajām pārmaiņām savā dzīvē, vēlos tās sadalīt divās grupās. Vienas izvēlos pati, bet uz otrām tieku spiesta. Pirmajā gadījumā raksturīgas sajūtas, kas varētu līdzināties narkotikām. Tās rada tādu iekšēju pozitīvu satraukumu, ka stāvi kaut kā liela priekšā, līdz galam neapzinoties sekas, bet tieši no tava lēmuma atkarīgs – būt vai nebūt. Līdzīgi kā Dievs, kurš saka: «Lai top!» Nekad neaizmirsīšu to vakaru, kad abi ar vīru pilsētas dzīvoklī (gan pēc ilgas spriešanas, plusu un mīnusu skaitīšanas) paskatījāmies viens otram acīs un teicām: «Nu tad darām!» Pārdevām visu un iegādājāmies nelielu īpašumu laukos. Mainījām dzīves vidi, stilu, arī domāšanu. Mums joprojām patīk šīs pārmaiņas, jo paši tās izraisījām un paši par to atbildam – nav kam žēloties grūtos brīžos! Paraugoties atpakaļ, gan jāsecina, ka šis nebija mirkļa lēmums, bet vairākus gadus domās kaldināts un sapņos izauklēts plāns.Zinu arī, kā tas ir, kad jāmaina nepareizi pieņemti lēmumi, un tas jau ir smagi. Vēl pirms iepazīšanās ar nākamo vīru biju teikusi «jā» attiecībām, kuras mani ne tikai emocionāli iztukšoja, bet partneris mani arī fiziski iespaidoja un kontrolēja. Vajadzēja milzīgu spēku un tuvo cilvēku atbalstu, lai beidzot atbrīvotos no tā visa. Bija bail, vainoju sevi, jutos mazvērtīga – kā gan esmu varējusi pieļaut šādu kļūdu. Man, protams, bija žēl sava pāri darītāja, jo viņš vienmēr spēja skaisti nolūgties un nodievoties, ka pats bērnībā bijis vardarbības upuris… Jutos kā iesprostota vāveres ritenī, bet kādā brīdī notika tāds kā klikšķis, kā atmošanās – aizgāju no šā vīrieša, iesniedzu laulības šķiršanu, un viss nokārtojās ļoti ātri! Šīs pārmaiņas bija kā iznēsātas un grūti piedzemdētas!Bet tad ir tās pārējās, uz kurām tiekam spiesti. Globāli lūkojoties, piemēram, dižķibele ir tāda, kas liek mainīties un turklāt ātri! Ne es, ne vīrs, par laimi, neesam zaudējuši darbu, bet daudziem tā ir gadījies, kas arī mums aizvien biežāk liek aizdomāties par A, B, C un X plāniem. Kā mēs rīkotos, ja…? Domāju, ir svarīgi to saprast, lai izvairītos no milzīgās vilšanās un šoka, ja īstenotos sliktākais scenārijs. Pasaulē bijuši daudz grūtāki laiki – kari, sērgas, izsūtīšanas –, bet cilvēki izdzīvojuši. Nedomāju, ka tas bijis tikai veiksmes jautājums. Šādos kritiskos brīžos, manuprāt, ir būtiski kustināt divas lietas – galvu un sēžamvietu!
