Mīļi sveicieni Lizām, Elizabetēm, Līzēm un Betijām vārdadienā! Bet vakar – Latvijas proklamēšanas dienā – sumināt un pārsteigt varējām Aleksandrus un Doloresas.
Mīļi sveicieni Lizām, Elizabetēm, Līzēm un Betijām vārdadienā!
Bet vakar – Latvijas proklamēšanas dienā – sumināt un pārsteigt varējām Aleksandrus un Doloresas.
Nav brīnums, ja Aleksandru Radzēviču daudzi labi pazīst. Galu galā viņš jau 22 gadus nodarbojas ar sportu, šogad starp pieredzējušiem veterāniem pauerliftingā kļuvis par pasaules vicečempionu, kopš 1996. gada iekļauts Talantu aģentūrā un jau ceturto sezonu ir aktieris Jaunajā Rīgas teātrī: “Atklāti sakot, neesmu fanātiķis ne sportā, ne mākslā. Daru to, kas jādara, ar vieglu radošu garu, taču ne ar piepūlētu attieksmi.”
Gaviļnieks dzimis J.Jaunsudrabiņa dzimtajā pusē Neretā poļu ģimenē. “Vārdu man devis tēvs, tieši tāpēc, ka tulkojumā no grieķu valodas tas nozīmē “iekarotājs”. Jāsaka, tēva nodoms piepildījies, jo tiešām esmu iekarojis virsotnes gan sportā, gan teātrī, gan kino. Ar savu vārdu esmu ļoti apmierināts – tas ir starptautisks, nopietns un kārtīgs. Bērnībā ģimene mani sauca par Oleku, taču patlaban mani draugi mēdz dēvēt par Sašu. Ir visnotaļ amizanti atcerēties dažus vārdadienas kuriozus. Studēju padomju laikos, kad 18. novembris bija aizliegti svētki. Pie manis kopmītņu istabiņā sanāca draugi, svinējām. Tajā laikā – kur troksnis, tur drošības komitejas locekļi klāt. Man bija jārāda pase, lai viņi pārliecinātos, ka esmu Aleksandrs un ka tik tiešām svinam vārda svētkus, nevis 18. novembri… Šodien ar humoru varu teikt, ka par godu man pilsētā tiek organizēts salūts,” tā Aleksandrs, kas vārdadienu jau nosvinējis kopā ar tuvākajiem draugiem, cienājot viņus ar šmorētām cūku ribiņām, sautētām pupiņām un citiem paša gatavotiem mīļākajiem ēdieniem.
Gaviļnieks teic, ka ir ļoti jautrs, dzīvespriecīgs un temperamentīgs: “Kaut tik vēl veselība būtu laba…”
Brīvajā laikā Aleksandrs retu reizi labprāt dodas makšķerēt, savukārt, dzīvodams laukos, daudz laika veltīja dārzkopībai. “Pašlaik man ārkārtīgi svarīgi ir sevi neierobežot. Reizēm pie manis atnāk cilvēks un saka: tu taču esi sportists, kā tu vari atļauties to un šito? Es rāmi atbildu ar pretjautājumu: kāpēc tad tu neesi sportists? Es sportoju, jo gribu to darīt, bet tādēļ vien neierobežošu sevi,” tā Aleksandrs.
Lai Radzēviča kungam daudz spēka, izturības un neizsīkstoša radoša gara!
