Nedēļa man sākās ar trim sēdēm Jelgavas tiesā, kur bāriņtiesa likumā noteiktajā kārtībā sniedza atzinumu par bērnu saskarsmes tiesībām ar saviem vecākiem. Vienam «tētim», ja tā viņu var saukt, tiesa atņēma aizgādniecības tiesības uz meitu.
Nedēļa man sākās ar trim sēdēm Jelgavas tiesā, kur bāriņtiesa likumā noteiktajā kārtībā sniedza atzinumu par bērnu saskarsmes tiesībām ar saviem vecākiem. Vienam “tētim”, ja tā viņu var saukt, tiesa atņēma aizgādniecības tiesības uz meitu.
Pēcpusdienā Sociālo lietu pārvaldē kopā ar Bērnu un ģimenes lietu ministrijas konsultanti Inesi Belicku runājām par speciālistu un institūciju sadarbību audžuģimeņu popularizēšanā. Secinājām, ka nepieciešams apzināt potenciālās audžuģimenes mūsu pilsētā. Par audžuģimeņu kustības attīstību Jelgavā tika runāts arī šīs ministrijas rīkotajā konferencē “Palīdzi bērnam izaugt Zemgalē!”. Taču pirms tam bija otrdiena, kad uz bērnu sociālās aprūpes centru “Rīga” nācās aizvest puisīti, kura abi vecāki nostājušies uz noziedzības ceļa, kas saistīts ar narkotisko vielu lietošanu.
Rīgā piedzīvoju arī priecīgu brīdi. Apmeklējot Jelgavas bērnunama zēnu, kas ir pirmsadopcijas aprūpē, secināju, ka franču sieviete, kas nolēmusi bērnu adoptēt, būs viņam sirsnīga māte. Zēns labi saprotas arī ar savu nākamo audžumāsu, kas jau agrāk adoptēta Rumānijā. Ar pārsteigumu klausījāmies franču vārdos, ko sešgadīgais zēns bija apguvis, divas nedēļas kontaktējoties ar saviem turpmākajā dzīvē tuvākajiem cilvēkiem. Jāpiebilst, ka šā zēna bioloģiskā māte ir laidusi pasaulē astoņus bērnus, un neviens nav savās dzimtajās mājās audzināts.
Ceturtdiena atnāca rudenīgi drēgna ar tālu ceļu uz Ventspili, kur kārtējam “tētim”, kas par savu bērnunamā ievietoto dēlu nav interesējies vairākus gadus, tika atņemtas aizgādnības tiesības. Tā zēns tagad nokļuvis adoptējamā statusā. Pienāca nepatīkama ziņa no Rīgas, ka apcietinātas trīs jelgavnieces, kurām kopā ir seši bērni vecumā no 2 līdz 12 gadiem. Viņi nu uz laiku palikuši bez vecāku gādības, un bāriņtiesai jālemj par viņu aprūpi un uzraudzību.
Piektdienu sagaidīju svētku noskaņojumā. Jelgavas pilsētas bāriņtiesa viena no pirmajām Zemgales pusē iestājās Latvijas Bāriņtiesu un pagasttiesu darbinieku asociācijā. 5. novembrī Rīgā notika asociācijas 2. konference “Bērnu likteņi – vai tikai bāriņtiesu un pagasttiesu atbildība?”. Pārdomājot dzirdēto un ar kolēģiem apspriesto, gribu teikt, ka bāriņtiesu darba augļi redzami tad, ja bērns ir atradis ģimeni un tajā jūtas labi. Tādu piemēru nav mazums. Ja visi ieinteresētie bērnu liktenī ne tikai kritizētu bāriņtiesu paveikto, bet arī paši palīdzētu šajā darbā, ieguvēji būtu ne tikai bērni, bet visa sabiedrība. Sestdien un svētdien kā atslodze no darba pienākumiem būs rūpes par mazmeitiņu Elīzu. Dēls Zigmārs patlaban raksta disertāciju par Ziemeļvidzemes nacionālajiem partizāniem, kā arī darbojas Valsts prezidentes izveidotajā vēsturnieku komisijā. Esmu priecīga viņam un vedeklai kā auklīte palīdzēt. Sestdien atbrauks no Rīgas arī meita Asnāte. Ģimene būs kopā.
