Ikdienas ritms mājās tā iekārtots – mīļā miera labad, lai taisīšanās uz skolu un darbu noritētu bezkonfliktu gaisotnē, no rīta tiek ieslēgtas multfilmas, ko raida TV3. Labākajā gadījumā tās ir filmiņas par ponijiem, sliktākajā meita paspēj vien uz bruņurupučiem nindzjām vai vēl uz kaut ko mežonīgāku. Par to gan nav stāsts. Stāsts ir par ziņu virsrakstu lenti, kas katru rītu multfilmu laikā slīd pa ekrānu. Pirms pāris dienām starp citiem aktuālajiem virsrakstiem par laikapstākļiem un prezidenta veselības stāvokli šajā rindā parādās ziņa «Vai esam gatavi bēgļiem? Līdz bēgļu uzņemšanai palikušas divas nedēļas!».
Saprotu, tēma ir visai nopietna, tomēr ģimenē patiešām nosmējāmies. Ko tālāk? Skaitīsim palikušās dienas? Un tad vēl varbūt derētu arī atpakaļgaitas stundu un minūšu atskaite – kā sagaidot Jauno gadu! Vai gan mēs paši krietni par daudz nepārspīlējam šos notikumus, īpaši Latvijā.
Jā, protams, pēc agresīvā pūļa rīcības Ķelnē arī ziņu sižetu akcenti ir mainījušies. Tagad bēgļu pieņemšanas absolūtie noliedzēji ar lepni paceltu galvu saka: «Bet es taču jums teicu! Redzat, redzat, lūk, pierādījums – viņi visi ir slikti!»
Bet es saku, ka kaimiņciema Pēteris, pārmēru sadzēries «Apinīti», arī uzvedas slikti. Ko darīt? Aizliegt divlitrīgo aliņu vai plašsaziņas līdzekļos apgalvot, ka visi Pēteri ir slikti? Nemitīgi dalīties ar informāciju sociālajos tīklos, brīdinot nekādā gadījumā nekontaktēties ne ar vienu Pēteri?
Katrai pusei savi argumenti, un katrā apgalvojumā sava patiesība. Nemierīgu drīzāk rada mūsdienu virtuālā vide, kurā ceļo virspusēji apgrābstīta informācija, kuras izplatītāji nereti pat neaizdomājas par satura būtību. Tajos galvenais ir ar faktiem spekulējoši apgalvojumi, uzkurinoši virsraksti un uzsaukumi. Tas viss padara mūsu sabiedrības domu nestabilu, mūs pašus agresīvi noskaņotus ne tikai pret citiem, bet arī vienu pret otru. Un tā ir pārlieku laba augsne, lai manipulētu.
