Kas tas bija par laiku! Visi Latvijas iedzīvotāji bija atmodušies no ilgā miega un vēlējās rīkoties. Nezinu, bet ļoti gribētu uzzināt, kas bija tie, kuru galvās radās šī ģeniālā doma izveidot vienādi domājošo cilvēku ķēdi cauri visām trim Baltijas valstīm.
Un tā mēs tūkstoši gan kājām, gan braukšus piepaceltā noskaņā devāmies uz mums norādīto vietu (tātad kāds to bija izskaitļojis, lai, sadodoties rokās, varētu aizpildīt tukšumu).
Kas tas bija par garīgu pacēlumu, redzot kopskatu – dzīvā cilvēku ķēde cauri trim valstīm! Nekad netika tik daudz dziedāts, un tieši uzmundrinošas dziesmas, kā šajā kopējā mirklī, kad redzi – tu neesi viens, ar tevi kopā tavējie, ar tevi kopā svešie, un visiem sejās tāds laimīgs, bezbēdīgs smaids kā bērnībā darot blēņas.
Vai kāds domāja, ka par šādu piedalīšanos būs jāatbild valsts uzraudzības iestādēs? Diez vai! Nu un ko tad izdarīs? Mēs esam simti tūkstošu!
Ceļa nomalēs deg ugunskuri, vējš svaida kodīgus dūmus. Kāds steidzīgi atbrīvo roku no blakus stāvošā, ar delnas virspusi pārvelk acīm, kurās parādījušās asaras, un, atkal uzsmaidot blakus stāvētājam, iekļauj roku viņa plaukstā. Jo spēcīgāk skan kopējā dziesma, un tajā nav sērīgu melodiju «par pelavmaizes ēšanu», tās ir patriotiskas, pat drastiskas sevis un citu uzmundrināšanai.
Un tad klāt gaidītā stunda. Visi saspringst, pārbaudot, vai tik kur roku saskarsmē nav pārrāvuma. Mums garām brauc žigulītis, caur kura atvērto logu izsliets karogs. Mūsu tik ilgi neredzētais sarkanbalti sarkanais karogs. Tas brīvi viļņo vējā, un tā vēlētos, lai tas uz mirkli pieskaras manai sejai. Uzviļņo augšup paceltās rokas un urrā sauciens, kas iesākās pirms mums un tiek mūsu pārtverts, un aizskan tālāk līdz ar aizbraucošo mašīnu. Ir bijusi liktenīgā stunda. Bezgala īss mirklis.
Laika minūtes aizsteigušās, laika smiltis izbirušas. Ar ciešu spiedienu rokas atvadās no nezināmā, bet tik tuvā drauga, kā ģimenes locekļa.
Laiks, nepielūdzamais laiks, bija aiztecējis. Jādodas atceļā. Bet saviļņojums palika, palika arī ciešais rokas spiediens jau 25 gadus.
Kas biji tu, nepazīstamais? Ceru, ka tevī nav mainījušās domas par šā mirkļa mūžību. ◆
