Bija ļoti auksta sestdiena – 30. janvāris. Jau laikus aizgājām uz 14. autobusu, pulksten 14.10 atiet no Baložu kapiem, autobusa numurs 2470. Līdz atiešanai bija minūtes piecas.
Bija ļoti auksta sestdiena – 30. janvāris. Jau laikus aizgājām uz 14. autobusu, pulksten 14.10 atiet no Baložu kapiem, autobusa numurs 2470. Līdz atiešanai bija minūtes piecas. Atbraucēji izkāpa, aizbraucēji iekāpa, bet šoferis neaizvēra ne pirmās, ne otrās durvis. Viena sieviete bažījās, jo viņai esot 39 grādu temperatūra, taču pēc zālēm jābrauc. Piegāju pie šofera un lūdzu aizvērt vismaz vienas durvis, bet viņš nelikās ne zinis.
Pēc brītiņa lūdzu otrreiz, tomēr durvis viņš aizvēra tikai tad, kad autobuss sāka braukt. Pieturā pie 9. veikala šoferis pa savu pusi ielaida autobusā kādu jaunekli. Viņi pļāpāja līdz pat bankas pieturai un, iespējams, arī tālāk, mēs tur izkāpām.
Pilnīgs pretstats bija 2. maršruta autobusa šoferis. Ar šo autobusu, kura numurs ir 2207 un kurš no Teteles atiet pulksten 16.20, braucām atpakaļ no jaunās slimnīcas. Centrā, tiklīdz izkāpa pasažieri, viņš aizvēra durvis, lai gan vajadzēja vēl kādas pāris minūtes gaidīt.
Pateicamies viņam!
Mēs paliekam neziņā – vai autobusu parkā darbā tiek pieņemti kurlmēmi vai latviešu valodā ne vardu nesaprotoši šoferi?
Mēs vēlamies saņemt atbildi un uzzināt, kurš bija neiejūtīgais šoferis.
Rita Plece un vēl trīs paraksti
