Naktī no sestdienas uz svētdienu, 26. oktobri, pulksten 4 Latvijā pulksteņu rādītāji jāpagriež vienu stundu atpakaļ. Mēs atkal pārejam no vasaras uz ziemas laiku.
Pavasarī un rudenī pulksteņu rādītājus stundu uz priekšu un atpakaļ griež aptuveni 70 pasaules valstu iedzīvotāji. Latvijā vasaras laiks pirmo reizi tika ieviests 1981. gadā. Kopš 1997. gada, vasaras laiks mums ir spēkā no marta pēdējās svētdienas pulksten 3 līdz oktobra pēdējās svētdienas pulksten 4. Kā viens no laika grozīšanas argumentiem tiek minēts ekonomiskais ieguvums vasaras mēnešos, taču šā procesa pretinieki savu pozīciju argumentē ar negatīvu ietekmi uz cilvēka veselību, vismaz pirmajās nedēļās, kamēr pierodam pie jaunā laika.
Ideja ieviest vasaras laiku pirmo reizi radās 18. gadsimta beigās. Līdz tam cilvēce dzīvoja, pulksteņu rādītājus negrozot turpu šurpu divreiz gadā. Ekonomikas ministrijas mājas lapā atrodamā informācija liecina, ka 1784. gadā Bendžamins Frenklins, toreizējais ASV sūtnis Francijā, kurš dzīvoja Parīzē, uzrakstīja eseju «Par pāreju uz vasaras laiku», ko pēc tam nosūtīja savam draugam, kas strādāja par redaktoru «Journal of Paris» laikrakstā. Esejā izklāstītā ideja par pāreju uz vasaras laiku B.Frenklinam rādās, kad nejaušs troksnis iztraucēja viņa miegu aptuveni sešos no rīta. Pamostoties B.Frenklins bija pārsteigts par spilgto gaismu, kas apgaismoja istabu, un viņam radās ideja par pāreju uz vasaras laiku. Veicot vienkāršus matemātiskus aprēķinus, B.Frenklins izrēķināja, cik daudz līdzekļu Parīzes iedzīvotāji iztērē, ejot gulēt pēc pusnakts un mostoties tikai pusdienas laikā, tā no 20. marta līdz 20. septembrim nelietderīgi dedzinot sveces un petrolejas lampas.
Kopš tā laika pagāja vesels gadsimts, kad 1907. gadā anglis Villiams Villetts atgādināja par pāreju uz vasaras laiku. V.Villetts ierosināja pagriezt pulksteņa rādītājus uz priekšu par 80 minūtēm – katrā aprīļa svētdienā par 20 minūtēm uz priekšu un septembrī darīt tāpat, tikai griezt laiku atpakaļ. Toreiz šo ideju noraidīja, tomēr 1916. gadā Anglijas parlaments pieņēma likumu, ka vasaras mēnešos pulksteņu rādītāji jāpagriež par stundu uz priekšu Griničas laikam.
Vasaras laiku, pabīdot pulksteņa rādītājus stundu uz priekšu, pirmoreiz – Pirmā pasaules kara sākumā – sāka lietot Vācija, Lielbritānija, Īrija un Francija. Jau toreizējais mērķis bija taupīt enerģiju. Otrā pasaules karā laikā Anglijā tika ieviests tā sauktais dubultais vasaras laiks (Double Summer Time), kas atšķīrās no Anglijas joslas laika (Griničas) pat par divām stundām. Arī ASV 1918. gadā pieņēma likumu par pāreju uz vasaras laiku, lai taupītu resursus dalībai Pirmajā pasaules karā. Šis likums pastāvēja tikai septiņus mēnešus starp 1918. un 1919. gadu, jo izrādījās nepopulārs amerikāņu vidū.
Lielākā daļa Eiropas valstu vasaras laiku ieviesa pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Līdzīga situācija izveidojās arī Latvijā, kad Padomju Savienība ar 1980. gada 1. aprīli, pieskaņojoties lielai daļai pasaules valstu, ieviesa pāreju uz vasaras laiku. Pirmā ES direktīva, kas saskaņoja vasaras laika sākuma un beigu datumus, stājās spēkā 1981. gadā. Tikai septītajai direktīvai izdevās no 1996. gada ES dalībvalstīs noteikt vienotu vasaras laika skaitīšanu bez jebkādiem izņēmumiem – no marta pēdējās svētdienas līdz oktobra pēdējai svētdienai. Devītā direktīva, kuru ES Padome pieņēma 2001. gada janvārī, jau balstījās uz daudziem apjomīgiem pētījumiem. Turklāt kopējais ES tirgus, transporta tīkli un telekomunikācijas vairs neļauj kaut vienai dalībvalstij skaitīt savu laiku atšķirīgi no pārējām. No 2002. gada vasaras laiks sākās pilnīgi visās dalībvalstīs vienlaikus – marta pēdējā svētdienā pulksten 1 pēc Griničas laika.
Latvijā pāreju uz vasaras laiku reglamentē 2010. gada 26. oktobra Ministru kabineta noteikumi, ar kuriem pārņemtas Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 19. janvāra direktīvas prasības. ◆
