Vakar ar tā dēvēto «Latvenergo» trīs miljonu tiesas procesu atsākās jau daudzus gadus ilgusī epopeja, kas, ja varbūt vēl kāds atceras, izraisīja ne mazums runu, pārrunu un spriedumu par to, kas tad īsti notiek Latvijā. Vismaz tā laika Latvijā.
Vakar ar tā dēvēto «Latvenergo» trīs miljonu tiesas procesu atsākās jau daudzus gadus ilgusī epopeja, kas, ja varbūt vēl kāds atceras, izraisīja ne mazums runu, pārrunu un spriedumu par to, kas tad īsti notiek Latvijā. Vismaz tā laika Latvijā.
Daudziem tas izrādījās labs bizness, ja ne tiešā, tad pārnestā nozīmē. Pirmkārt, tas izrādījās labs «kušķis», kuru ieguva paši šīs lietas izgudrotāji, palīgi un, vienvārdsakot, patiesie mahinatori. Otrkārt, tas bija labs bizness arī žurnālistiem un vienam otram skandalozu bestselleru vietējam rakstītājam, kas tajā un vēlākajos laikos meklēja šai lietai kaut kādus «galus». Un galu galā arī dažs labs politiķis spēja no tā izsist sev kādu labumu, gan lādējot, gan piesedzot darījuma veicējus.
Vakar Rīgas apgabaltiesa tiesneša Aivara Kaparšmita vadībā sāka izskatīt tikai daļu no «Latvenergo» trīs miljonu lietas. Pašlaik apsūdzības dažādos nodarījumos tiek uzrādītas četriem šajā lietā apsūdzētajiem – bijušajam «Latvenergo» prezidentam Edgaram Birkānam, tā paša uzņēmuma viceprezidentam Kārlim Purnim un finanšu direktoram Ivaram Liuznikam, kā arī zvērinātajam Armantam Čapkevičam. Ģenerālprokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokuroram Modrim Adleram, kas šo lietu izmeklējis, pašreiz ir tikai sakāms, ka «.. tā bija dažu pie varas esošu [personu] ļoti pašpārliecināta darbība – ja es esmu pie varas, varu darīt visu.» Var jau būt, ka minētie kungi, kuriem uzrādīta apsūdzība, ir gluži nevainīgi un velti aprunāti, viss var būt. To rādīs laiks, jo tas ienes savas korekcijas un atklāj patiesību.
Praktiski nekas vairs nav tā pa īstam noslēpjams. Ar laiku «izgaismojas» gan ierosinātāji, gan darītāji, gan arī vienam otram vairs nav interesanti turēt mēli aiz zobiem. Ja arī šī lieta pašlaik vēl neatšķetināsies līdz pašiem smalkākajiem pavedieniem, varam tomēr neuztraukties, «lietus visas pēdas neaizskalos». Žēl tikai, ka, pastāvot principiem, kas varēja novest pie šīs un citām līdzīgām afērām, daudzi varēja iedzīvoties uz mūsu, nodokļu maksātāju, rēķina.
Par minēto pieņēmumu, ka nekas nepaliek apslēpts uz mūžīgiem laikiem, liecina arī vakar atklātībā nonākušais Annas Lipmanes teiktais, ka patiesībā viņai 20,7 procentus zāļu ražošanas uzņēmuma «Grindeks» akciju uzdāvinājis viņas vīrs Kirovs Lipmans. Tas pats kungs, kas tagad, aizgājis no «Liepājas metalurga» vadības, meties vadīt visu Latvijas hokeju. Tolaik, kad atklātībā nonāca šis darījums, Lipmans svēti dievojās, ka neko par notikušo nezina un ka tas ir viņa paša dzīvesbiedres privāts biznesa darījums. Viņš svešā biznesā nejaucoties. Tā teikt, dzīvojam kopā, brokastojam jau arī laikam kopā, tikai katrs neba nu mazās summas tērējam tā, ka neko par to nezinām. Tomēr varbūt derētu arī atcerēties, kā šis kungs varēja panākt zināmus atvieglojumus, privatizējot zāļu ražošanas uzņēmumu «Kalceks». Tajā pašā laikā pērnā gada rudenī, kad mainījās «Grindeks» akciju kontrolpaketes īpašnieki, 45 procentus akciju iegādājās ārzonas firma «Solem LLC», ar kuru tiek saistīts arī Lipmana kunga vārds. Protams, viņš pats visu noliedz. Vēlāk atklātībā gan atkal parādījās fakts, ka no ārzonas firmas 17,7 procentus akciju iegādājās labi pazīstamie uzņēmēji Vitālijs Gavrilovs un Jānis Naglis. Un atkal dzirdam – neko nezinu, neko nemāku teikt, paši gribēja, paši pirka. Tas jau nekas, ka Finanšu un kapitāla tirgus komisija pagājušās nedēļas beigās sodīja Lipmana kungu ar 5 000 latu naudas sodu par obligāto akciju atpirkšanas neizteikšanu «Grindeks» mazākuma akcionāriem, jo uzskata, ka Lipmans ir saistīts ar «Solem LLC» un tādējādi iegādājies a/s «Grindeks» kontrolpaketi. Viņš gan šo lēmumu nolēmis apstrīdēt tiesā.
Arī vienam otram mazākam «biznesmenim» derētu atcerēties, ka lietiņas, kas tiek kārtotas, nepaliks mūžam noslēptas.
