Tas viss notika vienlaikus – te lasīju, ka kaut kur Liepājā kāds sirmgalvis iekaustīts tikai tādēļ, ka nav devis vienu latu; te dzirdēju divu cilvēku dialogu, kurā abi runātāji sprieda, ka vajadzētu pārmācīt to trešo.
Tas viss notika vienlaikus – te lasīju, ka kaut kur Liepājā kāds sirmgalvis iekaustīts tikai tādēļ, ka nav devis vienu latu; te dzirdēju divu cilvēku dialogu, kurā abi runātāji sprieda, ka vajadzētu pārmācīt to trešo. («Ja Janka vēlreiz šeit parādīsies, Andrejs viņu nositīs,» teica sieviete.). Vēl pēc dažām dienām mans paziņa atstāstīja paša pieredzētu gadījumu, kur viens jauns indivīds fiziski izrēķinājās ar jauniešiem. Bet visu noslēdz kāds, šķiet, ģimenes, skandāls, kur vīrs iekaustīja savu sievu.
Protams, ir neskaitāmas socioloģiski, psihoanalītiski un vēl citādi pamatotas koncepcijas, kas runā par nežēlīgu tieksmju veidošanos cilvēkā. Tomēr šodien Latvijā dzīvojošajam cilvēkam nav jābūt studējušam kādas teorētiskas nostādnes, lai nojaustu, ka nežēlība dominē daudzviet sabiedrībā. Bez šaubām, nežēlības cēloņi var atšķirties, un tie atšķiras, daļai izkliedējoties pašā nežēlības veicējā, daļai – vidē (telpā), kurā mēs dzīvojam. Šodienas nežēlībai sabiedrībā man ir grūti rast skaidrus iemeslus. Vai tā tiek veikta alkatības un vēlmes apliecināt savu varenību vārdā? Vai tā ir psihiskas traumas sekas, vai arī visparastākais cilvēcības trūkums? Bet varbūt šis ir tāds laiks, kad nežēlība tiek veikta nežēlības pēc, lai šī joma nepaliktu neaizpildīta?
Jā, es apstājos pie laika, pareizāk laiktelpas, kurā nežēlība tiek atražota. Jāteic, ka nereti esmu domājis par «Mirkļu» kā rubrikas nozīmi. Manuprāt, tā veic refleksīvo (atspoguļošanas) funkciju, citiem vārdiem, tajā no konkrētiem gadījumiem un pieredzējumiem tiek veidotas eksistenciālas problēmas un jautājumi. Līdz ar to, ja šis ir tāds laiks ar ātrumu, nemitīgo dinamismu, fragmentārismu, materiālo vērtību dominanti un citām nežēlību atsevišķos indivīdos veicinošām īpašībām, kas vada Latvijas sabiedrību, tad par to ir atklāti jārunā. Nu nevar tajā pašā «Asajā hronikā» palikt nepamanīts acīmredzamais, ka ik dienu kāds atkal ir kļuvis par nevainīgu nežēlības upuri. Un tieši tālab, pirmkārt, ir jārunā un jācīnās pret nežēlību sadzīviskajā līmenī, jo tur sākas sabiedrības dzīve. Nebaidoties un neminstinoties jārunā un jānosoda, jo, pieņemot to kā ikdienu, nākotne rādās drūmās krāsās.
Varbūt šis ir tāds laiks, kad «sienāži sisina, pērkons iet». Bet tālab jau es nedomāju turēt muti savam sunim ciet, kad sirmgalvis tiek piekauts, kad divi plāno, kā «nozūmēt» trešo.
