Šonedēļ Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludināja spriedumu lietā «Mihails Farbtuhs pret Latviju». Kārtējo reizi esam saņēmuši mācību, par kuru būs jāmaksā.
Šonedēļ Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) pasludināja spriedumu lietā “Mihails Farbtuhs pret Latviju”. Kārtējo reizi esam saņēmuši mācību, par kuru būs jāmaksā. Tiesa nevērtēja nedz M.Farbtuha notiesāšanas pamatotību, nedz Latvijas likumus, saskaņā ar kuriem viņš tika atzīts par vainīgu noziegumos pret cilvēci un genocīdā. Šajā gadījumā ECT pievienojās jau iepriekš izteiktajam Latvijas Ieslodzījumu vietu pārvaldes vērtējumam, ka soda izciešanas apstākļi nebija adekvāti, ņemot vērā Farbtuha kunga teju deviņdesmit gadu vecumu, viņa veselības stāvokli, kā dēļ apcietinājuma apstākļi bijuši cilvēka cieņu pazemojoši. Jāteic, ka mācības maksa atšķirībā no citām reizēm nav liela – seši tūkstoši eiro.
Šajā gadījumā nav runa par to, kādēļ pēc būtības M.Farbtuhs Latvijā saņēma sodu. To viņš saņēma pelnīti par noziegumiem, kuriem nevar piemērot noilgumu. Pilnībā pierādīts, ka viņa vainas dēļ pēc Otrā pasaules kara uz Sibīriju tika izsūtīts desmitiem ģimeņu. Daudzi tur palika uz mūžiem, un to nevar un nedrīkst piedot. Šajā gadījumā būtiski ir tas, kā Latvijas valsts rīkojās pēc tam, kad M.Farbtuha vaina tika pierādīta un viņam noteikts sods. Temīda neko labāku neizdomāja, kā ņēma un vecu, pusaklu, ar cukura diabētu slimojošu večuku iebāza cietumā. Tā teikt, acs pret aci, zobs pret zobu. Visā šajā jezgā pazudusi bijušā čekista notiesāšanas jēga. Protams, genocīdam nedrīkst un nevar būt noilguma. Tomēr, ja Latvija Farbtuha gadījumā pārkāpusi cilvēktiesību konvenciju, nav svarīgi, vai viņš nodarbojies ar genocīdu vai zadzis bulciņas. Vienkārši valsts nepilda savas saistības, par ko arī tagad maksās.
Patiesību sakot, nekas dīvains Latvijas Temīdas uzstādījumā nebija noticis. Tiesājot pāris bijušo čekistu, tā vien liekas, ka mūsu tieslietu sistēma mēģinājusi nomierināt savu sirdsapziņu – kāpēc līdz šim laikam nav savākts pietiekami daudz pierādījumu par staļiniskajiem noziegumiem, tos neslēpjot aiz tradicionālā lozunga kā noziegumus tikai pret latviešiem. Šis režīms tautības nešķiroja. Pagājis pietiekami daudz laika, un dzīvi vēl ir pietiekami daudz liecinieku, lai juristi būtu jau tikuši skaidrībā par visiem šiem noziegumiem. Nelīdzēs skaļi aicinājumi no Saeimas tribīnes Krievijai atzīt un nosodīt savu pagātni. Bez konkrētu pierādījumu foliantiem kvēlās runas ir tukša skaņa. Tas būtu jāsaprot vienreiz un uz visiem laikiem. Ar pēdējo ECT spriedumu mums parādīts, ar kādiem paņēmieniem jāiemācās darboties, lai mūs sadzirdētu. Tieši tāpat jārīkojas, ja patiešām vēlamies Krievijai iesniegt rēķinu par kādreiz nodarīto. Kaut gan nepamet izjūta, ka tā pa īstam jau neviens ar to nevēlas nodarboties un visa skaļā retorika domāta iekšējai lietošanai pēc acumirkļa vajadzības.
Iepriekš teiktā sakarā tā vien gribas atcerēties jau apklusušo jezgu ap un par “čekas maisiem”. Sacēluši troksni un nokratījuši no tiem putekļus, Saeimas deputāti šai problēmai acīmredzot mierīgi atmetuši ar roku. Vai nu tā viņiem šķiet neatrisināma, vai arī maišeļus labāk pietaupīt nākamajai aģitācijas kampaņai. Ja taisnība ir pirmais variants, tad jāsaņem vienreiz drosme un jāpieliek visam tam punkts. Ja taisnība ir otrais variants, tad tas ir vairāk nekā nožēlojami. Var pat prognozēt, kad pienāks nākamā izdevīgā reize. Pašvaldību vēlēšanas tepat deguna galā, un gan jau dažs labs šos maisus pietaupījis kā galvenos argumentus, lai kādu varētu pabaidīt ar to saturu, bet vēlētājiem sevi parādīt kā vienīgo īsteno patriotu. Tā vien gribās pajautāt: kad beigsim sevi iztēlot par nenopietnu un lūpu uzmetušu pusaudzi un kļūsim pieauguši?
