Vismaz Viļa Plūdoņa poēmā par divi pasaulēm nav svarīgi, ka vieni dzīro, kamēr citi rij siekalas, vai arī ka labāk pārtikt no zila gaisa nekā no maizes vien. Svarīgi, ka pasaules ir divas.
Vismaz Viļa Plūdoņa poēmā par divi pasaulēm nav svarīgi, ka vieni dzīro, kamēr citi rij siekalas, vai arī ka labāk pārtikt no zila gaisa nekā no maizes vien. Svarīgi, ka pasaules ir divas. Turpretim pasaulīgajām paralēlēm ir tendence dalīties tālāk, ko savukārt var izteikt, piemēram, ar pieprasīto un piešķirto līdzekļu proporciju Kultūrkapitālfonda (KKF) projektu konkursos. Kopējais pieprasījums projektiem parasti ir – kā pēdējā konkursā – reizes piecas lielāks nekā fondam piešķirtie līdzekļi, bet iesniegto projektu kvalitāte KFF skatījumā «tuvojas ideālam».
Paralēlas ir arī Saeimas un ministriju finansu un kultūras profesionāļu pasaules.
Gan ministrijās, gan Saeimā bija plānots, bet tagad izrādās, ka 800. jubilejas gadā Rīga veselu mēnesi būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, ka tuvojas «ārkārtas» Dziesmu svētki, kam nauda laikus nepieciešama vispirms no valsts kases. Tas savukārt it kā laikus ierakstīts pašos projektos. Tādēļ paralēli visiem plāniem rodas jautājums – kādos projektos un par kādiem pasākumiem bija ierakstīts vispirms? Individuālo kūrētāju, protams.
Starp citu, tieši viņiem pirmajiem izrādās, ka gaidītā kroņa nauda laikus vis nebūs. Tā teikt, paši vainīgi, ja reiz par vēlu attopas, ka attieksme pret kultūras darbinieku iecerēm ir kā pret naudas izteiksmei paralēlu (pievienotu) vērtību. Vai arī – kā pret poēmu, kuru atliek vien hrestomātiski saglabāt nākamajām paaudzēm.
Tiesa, ilgtermiņa projektos ierakstītie datumi jāievēro. Ne tikai tādēļ, ka, piemēram, par Nacionālās bibliotēkas celtniecību arvien vairāk interesējas UNESCO eksperti, bet gan tādēļ, ka dārgo projektu īstenošanai nepieciešamas ārvalstu investīcijas. Tātad arī valsts garantijas tam, ka projekta īstenošanas gaita atbildīs «ierakstītajiem» plāniem. Pretējā gadījumā cieš Latvijas tēls.
Taču izrādās arī, ka par to atbild ne jau projekta pasūtītājs valsts, bet gan tā izpildītājs nu jau ar politiķa ādu. Jo nodarbojas ar kaut ko paralēlu reālajām valsts iespējām (budžetam).
Jau kuro gadu, par spīti tam, ka valsts investīciju programmā it kā «pa jomām» un «pa prioritātēm» tiek saplānoti budžeta līdzekļi, vienīgā reālā prioritāte paliek budžeta deficīts. Tādēļ, piemēram, Nacionālās operas ēkas piebūve, kas beidzot būšot gatava, iespējams, paliks tukša. Lai piebūvei nodrošinātu nepieciešamo aprīkojumu, par operu atbildīgajai Kultūras ministrijai pietrūkst vairāk nekā 300 tūkstošu latu. Acīmredzot, ministrijai nezinot, kāpēc, šāda summa nav paredzēta valsts investīciju programmā, kur, kā atzīmē Finansu ministrija, kultūrai jau tā iedalīti prāvi līdzekļi. Protams, ar operu nesaistītiem projektiem.
Izrādās arī, ka Latvijas Nacionālajai bibliotēkai (LNB) nākamā gada investīciju plānos nav paredzēts ne santīma, lai gan sākotnēji bija prasīti1,2 miljoni latu. Bibliotēkas celtniecība, kas atbilstoši pirmajā lasījumā pieņemtajam likumprojektam par LNB projekta īstenošanu varētu sākties nākamgad, «sāksies» atbilstoši speciālistu prognozēm.
Taču LNB projektēšana rit pilnā sparā. Varbūt pienāks laiks, kad Gaismas pils «uz papīra» būs gatava, bet politiska lēmuma, proti, naudas, nebūs.
Operas gadījumā tas atgādina par kārtējās budžeta krīzes vēstīm, kad pusrestaurēto operas ēku vajadzēja iekonservēt, lai gan būvdarbu speciālisti aizrādīja, ka tas neglābs nepabeigtās instalācijas no nolietošanās un drīz vien būs vajadzīgs papildu remonts.
Interesantākais – ka tieši tolaik visskaļāk tika minēta publiska diskusija, kam Latvijā vajadzīga operas rekonstrukcija jeb pati opera.
Nav zināms, kāpēc operas nams netika iekonservēts, bet drīz vien tā pabeigšanu īpaši rīkotās aptaujās atbalstīja 90 procentu aptaujāto. Starp citu, līdzīgu ainu rāda arī par LNB celtniecības nepieciešamību veiktās aptaujas, lai gan Gaismas pils atšķirībā no gandrīz izremontētās operas, kā iepriekš minēts, jau ir iekonservēta.
Absolūti reāls, tātad, ir tikai par paša, nevis par valsts naudu un risku kūrēts projekts. Tādēļ, tālāk nerunājot par bibliotēkas miljoniem, nav arī jēgas atgādināt, kas būs, ja valsts budžetā trūks minēto 300 tūkstošu latu;ka Baltā nama apartamenti nodrošina mazliet vairāk par pusi no iestudējumu veikšanai nepieciešamās platības; ka mēģinājumi nereti notiek darbnīcās vai pagrabtelpās; ka dekorācijas pirms katras izrādes tiek pievestas traktora piekabē. Piebūve iecerēta ne tikai kā dekorāciju novietne un mēģinājumu zāle, bet arī kā eksperimentālu iestudējumu izrādīšanas vieta – sava veida alternatīvais Baltais nams, kas tātad bija vajadzīgs pirms gadiem trim. Patlaban nepieciešami līdzekļi skolotāju algām vai Valmieras teātra remontam (kā nu kurai ministrijai).
Citādi tā vien šķiet, ka alternatīva jeb daudzfunkcionāla opera (nevis operas alternatīva) principā vajadzīga tikai operas vadībai, lai lieku reizi «izsistu» Baltajam namam starptautisku publicitāti.
Projektu rakstītājiem, kas parasti vienlaikus ir mākslinieki, arvien mazāk var pārmest nerēķināšanos ar biznesa pasaules reālijām, bet likuma kalpiem, kas paralēli izglītības, pensiju, ādamsoniādes, gaidāmā budžeta deficīta un tam atbilstoši skarbu Starptautiskā valūtas fonda rekomendāciju dimensijām arvien vairāk tuvojas ideālam, mūziķa un KKF Mūzikas padomes priekšsēdētāja Normunda Šnē vārdiem runājot, būtu vērts padomāt par savu inteliģences līmeni. Runa nav par to, cik deputātiem operā ir vienalga Mocarts vai Mediņš (inteliģences baušļi, ja nemaldos, ļauj runāt vienīgi par savu kultūras līmeni). N.Šnē teikto saprotu nevis kā apelēšanu pie gaumes vai intelekta, bet gan pie politiķu izpratnes par kultūrpolitikas detaļām. Par to ministrijās un Saeimā sēdošajiem maksā no nodokļu naudas, kuras pat «uz papīra» nepietiek nozīmīgu kultūras projektu pamatizdevumu segšanai.
Kāpēc? Ja jautājums būtu tikai par kultūrpolitiku, nebūtu pienācis laiks «konservēt» kultūras projektus. Nebūtu arī mūsu valsts kultūras un politikas paralēlo pasauļu, kas gan ir simtprocentīga kultūrpolitikas iezīme. Tāpat arī no Kultūras ministrijas puses nebūtu vilcināšanās likumdošanas ceļā risināt operas parādu jautājumu – mainīt tās juridisko statusu. Nebūtu arī fatālā argumenta, ka par Nacionālas nozīmes kultūras institūciju pārveidotā opera radītu precedentus.
Citas operas Latvijā nevar būt. Ja vien nav tā, ka, piemēram, teātru konkurencē par «nacionālo» grib pārtapt vienīgais pašmāju teātris, kura iestudējumi šosezon rādīti prestižos festivālos, bet kurš valsts finansējuma ziņā stabili iekonservēts Latvijas teātru «topa» apakšā. Vai varbūt uz operas statusu pretendē Nacionālais teātris, kas Latvijas kultūrai daudz nedod un daudz arī neprasa? Vismaz citām ministrijām iebildumu nebūtu.
