Gluži kā Klāva Elsberga dzejā, arī avīzēs rakstīts par laiku. Ja nu laiks tiešām «aizlien kā milzīga žņaudzējčūska» – kā nu kurš to redz. Runa šeit ir par laikmeta lieciniekiem, par avīzi kā laikmetu liecību.
Gluži kā Klāva Elsberga dzejā, arī avīzēs rakstīts par laiku. Ja nu laiks tiešām «aizlien kā milzīga žņaudzējčūska» – kā nu kurš to redz. Runa šeit ir par laikmeta lieciniekiem, par avīzi kā laikmetu liecību.
Ik piektdienu «Ziņas» lasītājiem piedāvās jaunu rubriku «Atskats» lappusē, kas veltīta vecajai un jaunajai tūkstošgadei.
Šo piektdien līdzās «20. gadsimta sejām» lappusē viesojās Zaļenieku kultūras nama direktors Uldis Neibergs, stāstot par savu vienīgo darbavietu, par gadu desmitus veciem, bet joprojām svaigiem Japānas iespaidiem. Tā nu arī turpmāk pazīstamus Jelgavas novadniekus mudināsim dalīties domās un izjūtās par laika griežiem, par savējām un svešām veiksmēm un neveiksmēm.
Tiesa, ne laiku, ne dzīvi nevar «ierāmēt», bet var atskatīties uz bijušo. Rakstot, domājot. Katram ir savas domas par savu telpu pasaules kartē, kuru veidojam visi kopā. Un kurš uzdrīkstēsies pateikt, ka hrestomātisko tabloīdu artavas, to zīmējot, ir tās lielākās un īstās.
Stundas, minūtes, sekundes, mirkļus radījis ne jau laika, bet cilvēka gars. Citādi laiks ir anonīms un visuvarens grāvējs. Laikam ir zobs uz pasauli. Vai mazums prātots par to, ka aizvadītā diena var izrādīties pēdējā, bet kas zina pateikt, cik ilgi dzīvojam? Vai dzīvēm un dzīvībām atvēlētais laiks ir tikai «īstā» laika fragmenti? Vai vispār iespējams iet kopsolī ar laiku?
Ēģiptieši vēla klintsbluķus pirmīdām, kas paliek nākamajām tūkstošgadēm. Arī viņi ir mūsu laikabiedri. Ja arī Heopsa un Sfinksas monumentu vietā reiz būs tikai tuksnesis, paliks domas virmojam gaisā tagad un vienmēr. Bet darbi un artavas (arī rubrikas!) liek domām aizķerties, lai tās nepazustu pasaules putekļos un vējos.
