Jelgava nav tā pilsētnieciskākā vieta… Šeit netrūkst nomaļu ar privātmājām, netrūkst cilvēku biezi neapdzīvotu rajonu, parku un zaļumu.
Jelgava nav tā pilsētnieciskākā vieta… Šeit netrūkst nomaļu ar privātmājām, netrūkst cilvēku biezi neapdzīvotu rajonu, parku un zaļumu. Tāpēc pavasaros un vasarās arī putnu balsis dzirdamas ne mazums. Atnākot ziemai, tiem nepieciešama palīdzība. Agrāk nebija ienācis prātā palūkoties citu jelgavnieku sētās, vai kāds putniņus baro. Pārsteidzoši un patīkami – mūsu pilsētā barotavas redz daudz kur, ne tikai privātmājās, bet arī uz daudzstāvu māju balkoniem. Tiem, kas nolēmuši iesaistīties putnu barošanā, šoreiz lappusē – padomi barotavu izgatavošanai. Nelielā piepūle, tās darinot, noteikti atsver patīkamo izjūtu, ieraugot pirmās zīlītes, cienājoties ar tām sarūpēto maltīti.
Līdz ar salu un sniegu pienāk laiks, kad cilvēkiem iespējams palīdzēt putniem. Tikai, nolemjot spārnotos draugus barot, iepriekš vajadzētu pārdomāt, vai tiešām spēsiet to darīt regulāri – līdz pat pēdējam sniegam.
Nav pieļaujams pat vienas barošanas reizes trūkums, jo tas kaitē putniem krietni vien vairāk, nekā cilvēki spēj iedomāties. Putni ierastajā vietā pēc ēdiena atgriežas atkal un atkal, nekā tur neatraduši, tie tikai velti iztērējuši laiku… Vakarā jau var būt par vēlu.
No barotavas atrašanās vietas un tajā izmantotās barības ir atkarīgs, cik un kādi putni to apmeklēs. Jo barība nolikta atklātākā vietā, jo vairāk to apmeklē sugas, kas labprāt ēsmu atrod uz zemes. Ja barotava ir slēgta un tai ir šaura ieeja, tā kļūst vairāk piemērota putniem, kas dzīvo kokos un pieraduši lodāt to zarotnē. Ja barotava atrodas kokā, krūmā vai uz palodzes, tajā ir vislielākā putnu dažādība, savukārt, ja tā iekārta zarā vai šūpojas, vai ir piestiprināta pie nestabilas virsmas, tā ir piemērota galvenokārt īstiem «koku» putniem. Visbiežākie viesi pie šādām barotavām ir lielās zīlītes, zilzīlītes, cekulzīlītes, purva un pelēkās zīlītes, mājas un lauku zvirbuļi, dzilnīši, dižraibie dzeņi, melnie mežstrazdi, kā arī mājas baloži, žagatas un sīļi. Retāk barotavas apmeklē zaļžubītes, svilpji, pelēkās dzilnas, mazie un vidējie dzeņi.
Barotavai jābūt funkcionālai un tādai, kas nebaida putnus (bez vaļīgām, plīvojošām detaļām un stabili nostiprinātai, izņemot pakārtās barotavas). Lai putni barotavu ātrāk pamanītu, iesākumā ieteicams nedaudz barības izbārstīt ārpus tās vai arī «izrotāt» barotavu, piemēram, ar pīlādžiem vai noziedējušām saulespuķēm, citādi putni var pat neredzēt, ka tādu esat uzstādījis.
Barotavu vajadzētu veidot iespējami vienkāršu, un, to būvējot, ievērot šādus pamatprincipus:
barotavai jābūt tādai, lai putni varētu viegli piekļūt barībai;
lai barība neapsnigtu un ieeja barotavā netiktu aizputināta;
lai barības resursi būtu vienkārši atjaunojami.
Var iztikt arī bez speciālas barotavas. Piemēram, taukus uzziest uz jebkādas nelīdzenas virsmas (malkas kluča, koka stumbra utt.). Speķi var pienaglot vai pakārt stieplē pie palodzes vai koka zara. Var arī uz pannas saulespuķu eļļā izkarsēt baltmaizes gabalus un uzspraust tos uz koku zariem (eļļa putniem nekaitē un neļauj maizei sakalst).
Barotāji visvairāk iecienījuši tā sauktās «klasiskās» putnu barotavas. Tajās galvenās daļas ir jumtiņš, kas neļauj barībai apsnigt, un grīdiņa ar apmalītēm, uz kuras novieto barību tā, lai putni to ar spārniem nenotrauktu zemē. Putni no šādām barošanās vietām nebaidās, tajās var iepildīt barību ilgākam laikam, turklāt tās krājumus ir vienkārši papildināt. Šīs barotavas var nostiprināt uz palodzes, kokā, uz celma vai staba. Izmēri nav stingri noteikti, tomēr, ja negrib tajā ielaist lielos putnus, kas barību ziemā spēj sameklēt paši, tad ieejas izmēriem jābūt tādiem, lai lielākie putni tur nevarētu iekļūt. Mazajiem dziedātājputniem, no kuriem aktīvākais apmeklētājs ir melnais mežastrazds, barotavas ieejas izmēriem nevajadzētu pārsniegt 6 – 7 cm.
Ziemā no augu barības pārtiek ne tikai sēklēdāji putni, bet arī daudzas sugas, kas vasarā mielojas ar kukaiņiem un citu dzīvnieku izcelsmes barību. Piemēram, zīlītes ļoti labprāt ēd ne tikai taukus, sviestu un margarīnu, bet arī dažādas sēklas. Speķis un tauki garšo arī dzeņiem un dzilnīšiem. Citiem putniem vislabāk piedāvāt dažādas sēklas un graudus – saulespuķu sēklas, auzu pārslas, kaņepes, linsēklas, kā arī miežu putraimus, grūbas, prosu, pat novārītus zirņus un pupas. Kā ne tik pilnvērtīga barība minama sasmalcināta baltmaize. Sausajai barībai (piemēram, auzu pārslām) ieteicams pievienot taukvielas, kas neļauj barībai sasalt un padara to barojošāku.
Noteikti jāatceras, ka barība nedrīkst būt sālīta, jo sāls kaitē putnu gremošanas sistēmai!
