Jelgavniece Marika Matvejeva nolēmusi bez samaksas vadīt vokālo pulciņu, jo skolai naudas tam vairs nav, bet viņai ir griba un laiks palīdzēt. Kādā Jelgavas novada pagastā pensionētā skolotāja turpina ik dienu nākt uz skolu ne tikai tāpēc, ka valdības rīcība, liekot pensionāriem sēdēt mājās, bija pārāk pēkšņa un nežēlīga. Viņas pieredze un zināšanas laikā, kad krīze mācību iestāžu personālu izretinājusi līdz minimumam, skolai lieti noder. Atšķirībā no daudzām Rietumvalstīm, kur brīvprātīgo darbam ir stipras tradīcijas, Latvijā daudziem šis jēdziens vēl ir svešs. Vai labākajā gadījumā asociējas ar ko gana eksotisku, piemēram, voluntieriem olimpiskajās spēlēs vai presē savulaik aprakstīto latviešu meiteni, kas gadu pavadīja Āfrikas nabadzībā, bez atalgojuma mācot bērniem lasīt un rakstīt. Uz nesenā pārticības viļņa dzīvojot, varēja šķist, ka Latvijā to īpaši arī nevajag. Valsts un pašvaldības ar lēcienveidīgi augošu budžetu nosedza arvien lielāku funkciju apjomu, bet tie, kuriem sirdsapziņa lika un joprojām liek dalīties, to lielākoties darīja, ziedojot naudu dažāda veida nelaimēs nonākušajiem. Nu viss ir mainījies. Latu maciņos kļūst arvien mazāk, toties daudzi pavisam negaidīti tikuši pie cita būtiska resursa – laika. Varbūt tieši šis ir īstais brīdis, lai paskatītos apkārt un ieraudzītu to skolu, sociālās palīdzības centru, bērnunamu vai jebkuru citu organizāciju, kur no sirds sniegta palīdzība pāris stundu dienā būtu vajadzīga. Laikā, kamēr tiek darīts brīvprātīgo darbs, kredītu gan nenomaksāt (juridiski pareizi noformēts, tas var paredzēt minimālo vajadzību – ēdināšanas un dienas naudas – segšanu), taču var iegūt ko citu. Gan pozitīvu ierakstu CV vietā, kur citādi rēgotos ailīte ar bezdarbnieka statusā pavadīto laiku, gan jaunus kontaktus un nebijušu pieredzi. Nerunājot nemaz par apziņu, ka dari labu un esi vajadzīgs.
