Mani uztrauc šovasar paredzētā administratīvi teritoriālā reforma, kas savienojumā ar ekonomisko lejupslīdi draud ar vairāku mazo skolu slēgšanu. Mūsu Līvbērzes vidusskolai gan tas, par laimi, nedraudot.Līdz šim uz skolu mani par brīvu aizveda pagasta autobuss, un, ja nepieciešams, varu tos četrus kilometrus līdz mājām noiet arī kājām. Taču, ja vajadzētu braukt mācīties uz pilsētu, tas nebūtu viegli. Autobusu biļetes kļūst dārgākas. Kad esi tālāk no mājām, ar rūcošu vēderu ilgi nepavilksi – jāiet kaut kur ēst. Tas prasa līdzekļus, kas mūsu ģimenei, tāpat kā daudzām, ļoti ierobežoti. Ne viens vien mans paziņa meklē jaunu darbavietu, jo iepriekšējā zaudēta. Jaunieši masveidā plūst uz ārzemēm. Es gan to negrasos darīt. Ļoti vēlos palikt Latvijā. Par ko mācīties tālāk? Pastāv vairāki varianti. Jāpiedomā arī, kādas profesijas būs pieprasītas pēc, teiksim, pieciem gadiem un tālākā perspektīvā. Gribētos gan strādāt tādu darbu, lai nav jādzīvo no rokas mutē.Bet patlaban skan putnu skanīgie treļļi, silda saules maigie glāsti, kas liek smaidīt, vērojamas gaišzaļās bērzu lapiņas uz zilās debess fona, smaržojošs mežs – tas viss rosina prātot par nākotni un to, ka mācību gada beigas jau klauvē pie durvīm. Atlikušas vien dažas nedēļas, un laiks skrien nemanot. Skolā, sēžot saules sakarsētā klasē, reizēm ir grūti pievērsties mācībām, taču jāsaņemas. Jādomā par nākotni.
