Savā būtībā un dziļākajā pārliecībā viņš ir mākslinieks – patiess un ļoti atvērts cilvēks. Dzimis un audzis rīdzinieks, bet nu jau vairāk nekā desmit gadu savu dzīvi saista ar laukiem un ir sapratis, ka Zaļeniekos ir viņa īstā vieta.
Savā būtībā un dziļākajā pārliecībā viņš ir mākslinieks – patiess un ļoti atvērts cilvēks. Dzimis un audzis rīdzinieks, bet nu jau vairāk nekā desmit gadu savu dzīvi saista ar laukiem un ir sapratis, ka Zaļeniekos ir viņa īstā vieta.
Šīs sestdienas «Zemgales Ziņu» viesis ir Druvis Cirītis. Pirms pāris nedēļām viņš atgriezies mājās no Tallinas ar brīnišķīgu uzvaru starptautiskajā floristikas konkursā «Ziedu kleita 2003».
Intervija sarunāta kādā Jelgavas kafejnīciņā. Druvis tajā gandrīz skriešus ieskrien un uz galda noliek bronzā kalto statuju. Kad kafija pasūtīta, viņš beidzot apsēžas un pēc dziļas izelpas paziņo: «Esmu laimīgs!» Meistars stāsta, ka uz konkursu Tallinā, kas jau piekto gadu notiekot par godu 8. martam, viņš izvirzīts no floristu apvienības un bijis vienīgais Latvijas pārstāvis.
Par darbu…
Druvja spilgtie iespaidi par konkursu atspoguļojas viņa sejā, kas staro, un mākslinieku var saprast – pirmo reizi mūžā taču gūta starptautiska atzinība. Vēlreiz aplūkodams Goda rakstu, viņš stāsta, ka gandrīz katrā konkursā, kurā piedalījies, allaž mēdzot atgadīties kāds kuriozs un visbiežāk ar viņa uzvārdu.
«Kā tikai neesmu godāts – Cinītis, Cirbītis, Cirvītis, Siļķītis un vēl visādi citādi! Arī šoreiz igauņi mani nosaukuši tā, kā viņiem būtu pieņemamāk, – Druvis Critis,» smej florists, un tas viņu tikai uzjautrinot.
Ziedu balles Igaunijā notiek jau piecus gadus, bet šogad pirmoreiz ar ziedu tērpu konkursā piedalījusies arī Latvija. Un 17 floristu konkurencē starptautiska žūrija, kuru pārstāvēja speciālisti no Igaunijas, Krievijas, Holandes, Somijas un Itālijas, par labāko atzinusi Druvja Cirīša ziedu tērpu «Pieskāriens».
Konkursa nolikums paredzēja, ka 40 procentu tērpa varēja gatavot iepriekš. Druvim tā bija salmu kleita, ko viņš darinājis veselu mēnesi. Katru dienu četru centimetru gari kviešu salmiņi likti cieši cits pie cita un sašūti kopā. Tērpa pārējā daļa konkursantiem bija jāuzmeistaro žūrijas uzraudzībā sešu stundu laikā. Druvja uzdevums bija izjaukt 100 neļķu un ar katru tās ziedlapiņu rūpīgi aplīmēt salmu kleitu. Jāpiebilst, ka konkursā viņam palīdzēja asistente Ieva Ģērmane un Inga Cirīte, kas veidoja modelei frizūru un grimu. Latvijas iznācienu uz olimpiskās Saku halles skatuves, skanot Marijas Naumovas dziesmai «I Wonna», pavadīja skatītāju aplausi. Bija izdevies! Ziedu kleita, kas pēc fasona un krāsu izvēles lieliski piestāvēja 8. martam, bija uzvarējusi.
«Pēc rezultātu paziņošanas aizmugurē izdzirdēju latviešu valodā sakām: «Malači, latvieši!» Skatos – mūsu ekspremjers Valdis Birkavs ar kundzi un dzeltenām rozēm rokās. Biju no sirds pagodināts un patīkami pārsteigts,» atzīst Druvis Cirītis.
«Atšķirībā no citiem tērpiem «Pieskāriens» likās gluži vienkāršs, taču tajā pašā laikā tematikai ļoti atbilstošs un sievišķīgs.
Mana doma bija vēlreiz igauņu publikai parādīt Mariju Naumovu, ar kuru tik ļoti lepojamies, tikai citā tēlā. Ideja «nostrādāja». Kad notiek pieskāriens, rodas kaisle, un sarkanā krāsa nozīmē mīlestību,» sava darba ideju skaidro florists.
Tallinas konkursa uzvarētājs balvā saņēma 3000 eiro.
«Atzīšos, ka naudai dzīvē ir liela nozīme, bet ne jau tā mani dara laimīgu. Mani priecē, ka žūrija saprata ideju un spēja novērtēt manu darbu. Tos eiro iztērēšu pavisam praktiski. Vispirms sievai palīdzēšu norēķināties par studijām augstskolā, tad vēl jāsamaksā zemes nodoklis. Ja, kas paliks pāri, tas būs kādam paša prieciņam.»
Par sevi…
Izstādē Druvis ir mākslinieks, bet savās lauku mājās Zaļeniekos – mīlošs vīrs sievai Ingai un gādīgs tēvs dēliem Tomam, Dāvim un meitiņai Annai. Par savu ģimeni Druvis runā daudz un ar prieku. Kaimiņi par viņiem saka «Traki cilvēki!», bet labā nozīmē. Ja kāds aizsāk traku ideju, tajā metas iekšā visi, kā vien varēdami, dažreiz klupdami, krizdami un atkal augšā celdamies.
Druvis audzis un 25 gadus nodzīvojis Rīgā. Pirms 11 gadiem pārcēlies uz vecmāmiņas lauku mājām Zaļeniekos un tur arī atradis savu ģimeni.
«Patiesībā sieviņa atrada mani. Strādājot par apdrošinātāju, kādu dienu viņa ieradās mūsu mājās, un tur ieskatījāmies viens otrā,» smaidot atceras Druvis.
Sarunas laikā mākslinieks bieži piemin horoskopus un zvaigžņu stāvokli. Ne velti, jo šis ir Druvja – ūdens kazas un vērša, tātad panākumu – gads. Tikai pirms nepilniem četriem gadiem viņš beidzis Gitas Garaissilas ziedu kārtošanas skolu Rīgā un jau guvis starptautisku atzinību. Pēc uzvaras Tallinā par Druvja meistarība ieinteresējusies arī Krievija, un viņš tiek aicināts uz Maskavas Lielā teātra ziedu svētkiem. Florists domā, ka nākamais viņa darbs varētu būt kleita no zivtiņām, bet, kāda tā būs, lai paliek intrigai.
Par Jelgavu…
«Lauki ir mana sūtība. Brīvībā un klusumā smeļos idejas saviem darbiem, pozitīvi uzlādējos un gūstu enerģiju, bet mana pilsēta ir Jelgava. Šeit man ir labi draugi un brīnišķīgi kolēģi.
Tagad Druvis kopā ar kolēģi Ievu Ģērmani zināšanas un prasmi liek lietā, mācot jaunos floristus LLU Izglītības un mājsaimniecības institūta floristikas meistardarbnīcā «Grieta». Druvja darbi bieži apskatāmi pilī un universitātes fakultātēs.
Kaut arī mēdz teikt: nekad nesaki «nekad», Druvis pavisam droši apgalvo, ka nemūžam nemainītu laukus pret pilsētu un ne par ko negribētu nākt atpakaļ dzīvot «uz akmeņiem». «Jelgava ir manējā, kaut arī bērnība un jaunības gadi pavadīti Rīgā. Jelgavai ir sava dvēsele, savs raksturs un īpatnēji patīkama «garša». Kā gribētos, lai tā pilnveidotos ne tikai ar plašo lielveikalu tīklu, bet arī kultūras jomā. Te ir daudz talantīgu cilvēku, lai pašiem, iedzīvotājiem un pilsētas ciemiņiem radītu neaizmirstamus iespaidus,» stāsta Druvis, iemalko kafiju un turpina: «Kāpēc Jelgavā nevarētu uzcelt vai ierīkot skaistu izstāžu zāli, kura būtu ar savu auru un kurā varētu ieiet arī parasts cilvēks. Patiesībā māksla un skaistums cilvēku spēj ļoti pozitīvi un emocionāli uzlādēt! Diemžēl par dvēseles prieku domājam vismazāk…»
Druvis ar sajūsmu stāsta par Balto kazu un par žēlumu, kāds viņu pārņēma, kad to aizveda prom. Viņaprāt, darbs lieliski iederējās pelēcīgās Jelgavas fonā un cilvēkus tikai priecēja.
Runājot par dzīvi, nemanāmi aizskrien laiks, un Druvis steidz uz nākamo tikšanos, aiz sevis atstājot patīkamu iespaidu un vielu pārdomām par to, cik daudz cilvēkam vajag, lai būtu laimīgs.
***
Lidojums ir sācies
Floriste Ieva Ģērmane par Druvi:
«Druvi pazīstu jau četrus gadus. Ļoti interesants cilvēks, katrā ziņā no pārējiem floristiem viņš atšķiras ļoti. Tallinā Druvis sadraudzējās ar visiem dalībniekiem un nelika sevi uztvert kā konkurentu. Bija dāmas, kas par viņu stāvēja un krita. Druvim piemīt ļoti labs telpas skatījums, viņš arī dabā spēj ieraudzīt savdabīgas ikdienišķas lietas, kas pēc tam pārvēršas interesantā mākslas darbā. Mēs to saucam par integrāciju dabā, un ne visiem floristiem šī spēja piemīt. Druvis nav lielos draugos ar dzīviem ziediem, viņš vairāk saprotas ar koku, metālu, stiklu – tie ir materiāli, kas viņam paļaujas. Druvim piemīt «fiksās» idejas, un viņš ir talantīgs cilvēks.
Ārkārtīgi pacietīgs. Veselu mēnesi šūt kleitu no četrus centimetrus gariem salmu gabaliņiem! Ne katram tas ir pa spēkam. Vēl viņš ir draudzīgs un labestīgs. Līdz šim Druvis nav bijis iedomīgs, jācer, ka pēc lielā panākuma viņam nepielips zvaigžņu slimība. Labi, ka viņam veicās, tas būs stimuls traukties tālāk, ko no sirds arī novēlu.
Druvi, pacēlies spārnos, turpini lidot, tikai atceries kādreiz nolaisties arī uz zemes!»
