Mēs katrs savā dzīvē kaut ko meklējam. Mums ir savas ieceres, sapņi, mērķi un tik dažāda izpratne par laimi.
Mēs katrs savā dzīvē kaut ko meklējam. Mums ir savas ieceres, sapņi, mērķi un tik dažāda izpratne par laimi.
Ieva Vaine pie savējās nonāca pavisam negaidīti. Vēl pirms dažiem gadiem sevis meklējumi un vēlme pašapliecināties Ievai lika «stopojot» apceļot trīs kontinentus. Tagad viņa ir atradusi savas īstās mājas meža vidū un īsto sūtību – Ieva ir psiholoģe.
Savulaik Ieva absolvēja Jelgavas 1. vidusskolu un, negribēdama savu īsto profesiju izvēlēties pavirši, pēc vidējās izglītības iegūšanas nolēma sev atvēlēt apdomas laiku. «Patiešām īsti nezināju, kādas profesijas apguvei vēlos veltīt savu laiku un enerģiju. Divus gadus, strādājot pavisam vienkāršos darbos, domāju par savu dzīvi un sāku apzināties, ka apcerēt cilvēku, viņa dzīves motīvus, mērķus un jēgu ir visnotaļ interesanti. Tanī laikā man likās, ka šo interesi varētu realizēt filosofijas studijās, un es kļuvu par filosofijas studenti. Tās patiešām bija ļoti interesantas mācības, taču otrajā gadā pēc psiholoģijas kursa noklausīšanās sapratu, ka gribu kļūt par psiholoģi,» atceras Ieva. Sākumā viņa bija ļoti nobažījusies par savu lēmumu stāties Latvijas Universitātes Psiholoģijas fakultātē, jo konkurss bija ļoti liels. «Taču savā dzīvē esmu vairākkārt pārliecinājusies par to, ka cilvēks var sasniegt visu, ko patiesi vēlas. Tā notika arī ar mani – es iestājos psihologos un kopš tā brīža vairs neesmu šaubījusies par savu izvēli. Kā ikvienam cilvēkam, arī man lielu gandarījumu sniedz nodarbošanās ar patiesi saistošām lietām, un manā dzīvē tā ir psiholoģija,» stāsta Ieva. Viņa gan piebilst, ka, tikšanās ar psihologu pēc vidusskolas būtu palīdzējusi daudz ātrāk apzināties savu profesionālo identitāti.
Jūnijā Ieva saņems psiholoģijas maģistres diplomu un paralēli darbam Rīgā, krīzes centrā «Skalbes», viņa nesen sākusi psiholoģisko konsultēšanu arī Jelgavas poliklīnikas telpās. «Studentes statusā esmu bijusi pēdējos astoņus gadus, taču arī jūnijā tas nebeigsies, jo nu jau gadu esmu arī Viļņas Humānistiskās psiholoģijas institūta studente, kur vēl divus gadus turpināšu apgūt eksistenciālo psihoterapiju,» teic Ieva.
Jauna dzīves cikla sākums
Patlaban Ievai šķiet, ka ir noslēdzies kāds liels viņas dzīves cikls – beidzies sevis meklējumu laiks un noslēgušās studijas Latvijas Universitātē. Nu jau vairāk nekā gadu viņa dzīvo klusā lauku mājā meža vidū un ir pārliecināta, ka beidzot atgriezusies īstajās mājās. «Iestājoties augstskolā, sāku dzīvot Rīgā, un līdzīgi kā daudziem no mazākām pilsētām nākušiem jauniešiem man likās, ka tikai galvaspilsētā rit īstā dzīve un tikai Rīgā ir pieejamas visas lielās iespējas. Taču tagad esmu pilnīgi droša par to, ka mums ir visas iespējas neatkarīgi no vietas, kur dzīvojam. Būtiskākais ir mācēt šīs iespējas saskatīt,» teic Ieva. Tikai nejaušas sakritības dēļ viņa no īrētiem dzīvokļiem Rīgā un Jūrmalā atgriezās meža mājā, kurā pavadīts viņas dzīves pirmais gadiņš un daudzas bērnības vasaras. «Pašai par pārsteigumu, man iepatikās nest ūdeni no akas, kurināt krāsni ar malku un citas, kā sākumā likās, sadzīviskas neērtības. Tagad tas šķiet sīkums pret iespēju rīta kafiju malkot uz soliņa savā dārzā, vērot, kā gar māju staigā stirnas un lidinās putni, kā arī baudīt visu to, ko dzejiski dēvē par lauku idilli,» teic Ieva.
Pēdējā laikā pat mainījies viņas hobijs – agrāk pret dārza darbiem Ieva izturējās visai skeptiski, tagad viņa savā dārzā rīkojas ar lielu aizrautību. «Tā sacīt, stādu un vēroju, kas no tā visa iznāks. Pagājušajā vasarā vienīgais, ko uzskatīju par labi izaugušu, bija saulespuķes,» smej Ieva un cer, ka šīs vasaras dārzkopība būs rezultatīvāka, lai gan baudījums gūstams arī no paša darba.
Svešu zemju apceļošana ar «autostopiem» Ievai vairs neliekas tik labs ceļošanas veids kā savulaik, kad no studijām brīvajās vasarās apbraukāta visa Eiropa, kā arī liela daļa Krievijas un ASV. Pati Ieva tādu ceļošanu dēvē par sevis meklējumiem trijos kontinentos. «Sastapu daudzus cilvēkus, kas jautāja, kāpēc ceļoju, un es viņiem jokojot teicu, ka pasaules un cilvēku iepazīšana ir mana mācību prakse,» atceras Ieva. Tas esot bijis jaunības avantūrisms – sava veida sevis un pasaules izzināšana. Ceļojumi Ievu valdzina joprojām, taču pēdējā laikā tiem neatliek vaļas, jo patlaban svarīgākais ir sevi realizēt profesionālajā jomā.
Par savu aizraušanos Ieva min fotografēšanu – ar padomju laika «Zenītu» savulaik viņa iemūžinājusi vai visas apceļotās pasaules vietas, draugus, arī vidi ap sevi. «Pārskatot manis fotografēto bilžu albumu, visai uzskatāmi redzamas vietas, kur esmu dzīvojusi. Man patīk iemūžināt vidi sev apkārt, kā arī visu neparasto un skaisto, kas atklājas daudzās ikdienišķās lietās,» teic Ieva.
Psihologs palīdz kļūt laimīgākiem
Sākot savu psiholoģes praksi, Ieva bieži saskaras ar cilvēku neizpratni par to, kas tad īsti ir psihologs un ar ko šis speciālists nodarbojas. «Pēc profesijas nosaukuma daļas «psih» ir radies maldīgs uzskats par to, ka psihologs cilvēkiem liek ārstēties psihiatriskajā slimnīcā vai lietot zāles,» stāsta Ieva. Tā nebūt nav, jo ar psihiski slimiem cilvēkiem, kuriem nepieciešami medikamenti vai ārstēšanās klīnikā, strādā speciālisti ar medicīnisko izglītību, un viņus sauc par psihiatriem. Savukārt psihologiem medicīniskās izglītības nav, viņi ir sociālo zinātņu speciālisti un tiek mācīti, lai strādātu ar veseliem cilvēkiem, kuriem nepieciešama psiholoģiska palīdzība. Iespējamo problēmu spektrs ir visai plašs – tās var būt grūtības darbā (neapmierinātība ar savu darbu, konflikti ar kolēģiem, draudi tikt atlaistam), personiskās dzīves nesakārtotība, grūtības veidot vai uzturēt attiecības ar citiem cilvēkiem, nepietiekama pašpārliecinātība, sliktas sekmes skolā. Psihologs strādā arī ar atkarībām, jo lielākā daļa no tām ir balstītas cilvēka psihē. «Daudzi cilvēki ir nemierā ar sevi un īsti nezina, kā dzīvot tālāk. Psihologa uzdevums ir cilvēkam pašam palīdzēt apzināties savas rīcības motīvus, cēloņus, mērķus un mainīt savu dzīvi,» teic Ieva. Psihologam vienmēr jābūt neitrālam pret klientu, tā saglabājot maksimālu objektivitāti, un, it kā no malas raugoties, jāpalīdz saprast, ko viņš pašlaik dara ar savu dzīvi. Dot padomus psihologs nedrīkst, līdz visiem secinājumiem cilvēks nonāk pats, psihologs tikai palīdz atšķetināt neskaidrās lietas un dod vadlīniju domāšanai par savām problēmām.
«Pieļauju, ka meklējot psiholoģisko palīdzību, daudziem nav skaidrs, ar ko tad īsti atšķiras psihologs un psihoterapeits. Jāteic, ka ir visai grūti nodalīt psihologa un psihoterapeita funkcijas, tāpēc šie apzīmējumi bieži vien tiek lietoti kā sinonīmi,» stāta Ieva. Abu profesiju pārstāvjiem ir līdzīga mācību programma, daudz neatšķiras arī izmantojamās metodes. Psihoterapeitiem ir padziļinātākas zināšanas par personības psihes struktūras neapzināto līmeni, kurā tad arī tiek veiktas attiecīgās korekcijas. Abi šie speciālisti strādā pilnīgi konfidenciāli, un viņiem var uzticēties – ne psihologam, ne psihoterapeitam nav nepieciešams zināt klienta uzvārdu un personas datus, pilnīgi pietiek ar cilvēka vārdu, kurā speciālisti varēs klientu uzrunāt.
Jebkuras psiholoģiskās konsultēšanas mērķis ir palīdzēt klientam atgūt psiholoģisko līdzsvaru un kļūt laimīgākam. «Bieži cilvēkiem aktuāls ir «liku bēdu zem akmeņa» motīvs. Diemžēl šāda šķietami aizmirsta vai paglabāta sāpe vēlāk var samilzt un atkal parādīties cilvēka dzīvē. Tieši tāpēc ir ļoti būtiski radušos problēmu risināt savlaicīgi,» teic Ieva.
***
Vārds «psiholoģija» cēlies no grieķu valodas vārdiem «psyche» – dvēsele un «logos» – mācība.
«Psihologs ir smadzenes un sirds, un viņš nekad netiesā.
Viņš konstatē, mīl un saprot.
Psihologs meklē cilvēka rīcības dziļākos impulsus, viņš vēlas izlabot tieksmi, jo tad mainīsies arī rīcība.
Psihologs zina, ka daudzi cilvēki ir bikli un nespēj atbrīvoties no bailēm. Tātad cilvēki ģimenē un sabiedrībā pirmām kārtām meklē drošību. Ja viņi to neatrod, bailes aug augumā. Psihologa uzdevums ir dot cilvēkiem jaunu drošību, un viņš dara visu, lai ikviens to atrastu sevī.»
Psihologs Pjērs Dako
