Oglaine ir tikai dažu kilometru attālumā no Vircavas pagasta centra, bet abas vietas ir kā nakts pret dienu.
Deviņu kilometru attālumā no dzīvi kūsājošā Vircavas pagasta savas dienas daudz klusāk un piezemētāk vada Oglaines miestiņa iedzīvotāji. Agrā otrdienas pēcpusdienā Oglaine ir tukša un klusa. Garlaikojas arī veikala pārdevēja Skaidrīte Horbu, kurai ir gana laika, lai ieskicētu mums dažas vietējā ciema dzīves ainiņas un pasūrotos par to, ka miestiņš kļūst aizvien tukšāks un pamestāks. Sīvajam naudas pietiekOglainē dzīvo ap 200 iedzīvotāju. Ievērojamā pārsvarā krievu tautības cilvēki, no kuriem vairums – pensionāri, un tikai četras piecas latviešu ģimenes. Bodniece Skaidrīte savulaik jaunībā aizprecējusies uz Moldovu, kur nodzīvojusi vairāk nekā 20 gadu. Kad nomira vīrs un Latvija kļuva brīva, viņa izlēma doties atpakaļ uz dzimteni. «Visus prom pavadītos gadus man ļoti pietrūka Latvijas, es ilgojos pēc tās un zināju, ka kādreiz noteiktu atgriezīšos,» stāsta Skaidrīte. 2002. gadā sapnis piepildījās un viņa atgriezās, izmācījās par pārdevēju un sāka strādāt Oglaines veikaliņā. Nupat uz Latviju ar ģimeni pārcēlies dēls, kas mammai piepalīdz veikalā. «Arī Moldovā krīze ir jūtama, bet nav tik smaga. Tur nebija «trekno gadu» un tauta dzīvoja pieticīgāk, tādēļ krasas atšķirības cilvēki nejūt,» stāsta Skaidrīte.Mūs pārsteidz lauku veikala pārpilnība. Gluži kā lielus priekšniekus vai ciemiņus gaidot, plaukti ir preču pārbagāti, un šķiet, tur nopērkams viss – no smeķīgas gaļas un smaržīgām bulciņām līdz darba cimdiem un zobu birstei. «Ja vien naudiņas cilvēkiem būtu vairāk un darbs…» noteic veikalniece. Tikmēr pie letes jau gaida pircējs, un mūs interesē, ko dienas laikā vīram veikalā ievajadzējies. «Lielo alu,» viņš nosaka un ar galvu pamāj uz plauktu ar pudelēm. «Jā, alkohols tāpat vien smukumam te nestāv. Cilvēki pērk, ne to dārgāko, bet pērk. Kur dabū naudu? Te dzīvo daudz pensionāru, kādam šis tas jāpalīdz – malciņu sakraut, kartupeļus nolasīt –, par to saņemot kādu latiņu. Tagad cilvēkiem iespēja nopelnīt arī bezdarbnieku stipendiju, par ko daudzi priecājas,» stāsta Skaidrīte. Tiesa, uz pilsētu tik vienkārši netiksi, jo biļete turp un atpakaļ ir laba pusstopa cenā. Labi, ka pie ārsta pašiem nav jābrauc – reizi nedēļā oglainiekus aplaimo Vircavas pagasta ģimenes daktere –, arī bērnus uz skolu un atpakaļ vadā skolēnu autobuss. Darba vakuumsVietējie zina stāstīt, ka Oglainē esot 70 procentu bezdarba līmenis. «Kāds darbs, ja te nav nekādas ražošanas, nekādas attīstības. Mums ir pāris saimnieku, kas sezonas laikā darbu var piedāvāt vien dažiem cilvēkiem. Ļoti jūt, ka cilvēkiem nav darba. Mums te ir daži tādi, kas vēl pirms gada strādāja kādā Jelgavas privātuzņēmumā un pelnīja 700 – 800 latu. Tad nu staigāja pa ciemu lepni un lielīgi, bet tagad sēž bez darba un ir klusi un rāmi,» stāsta Skaidrīte.Bezdarba augļus izjūtot arī Raisa. Viņa gan nav vietējā, bet pa retam iegriežas Oglaines centrā, kur pie daudzdzīvokļu nama cilvēkiem piedāvā lietotus apģērbus. «Samazinoties cilvēku pirktspējai, mūsu apgrozījums krities vismaz trīs reizes. Tikko bijām citā vietā, kur pie mašīnas neviens nepienāca… Te vismaz daži atnākuši. Cilvēki skatās tikai pašu lētāko, parasti tās ir par dažiem santīmiem nopērkamas darba drēbes. Ja kādam apģērba gabalam uzliktā cena ir lats vai vairāk, to liek malā. Ja redzu, ka cilvēciņam pavisam grūti apstākļi, drēbītes iedodu par velti,» stāsta Raisa. Uz drēbju tirdziņu atnākusi arī Valentīna Čaikovska, kura jau ilgu laiku ir bez darba. Viņai izdzīvot ļaujot vīra invaliditātes pensija. Pilsētā gan esot dēls, bet viņam pašam trīs bērni, kas jāpaēdina un jāizglīto. «Nekad nedomāju, ka pienāks tādi laiki, ka pat vismelnākais darbs būs liels deficīts,» viņa ir sašutusi.No ēdnīcas par baznīcuTaču dzīve Oglainē nav krāsojama tikai drūmās krāsās. Manāmas arī pozitīvas lietas, piemēram, «baltā māja», kā to sauc vietējie, jeb baptistu baznīciņa. Bijušajā sovhoza ēdnīcā, kas tagad kalpo kā dievnams, šogad veiktas būtiskas pārmaiņas. Ēkā ierīkots ūdensvads, apkure, izremontētas telpas un iekārtota svētdienas skoliņa bērniem. Šogad 27. septembrī Oglaines dievnams ar Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskapa Pētera Sproģa svētību iedzīvotājiem tapa atvērts jaunā veidolā. Pavasarī ēkai vēl tikšot uzbūvēts tornītis un uzlikts krusts. Baznīcas kalpotāja un svētdienas skolas vadītāja Polīna Čižika stāsta, ka dievnamā uz svētkiem sanākot ap 50 cilvēku. Svētdienas skolu apmeklējot pārsvarā krievu tautības bērni, kuri mācās latviešu skolā. «Kopā skaitām lūgšanas, mācāmies krievu alfabētu, gatavojam svētku koncertprogrammu. Mums ir sava virtuve, kurā cepam pīrāgus, cepumus, vārām tēju – bērni mācās saimniekot. Skumji, bet ir bērni, kas stāsta, ka mājās nav ko ēst,» atzīst Polīna. Lūgšanu vakars dievnamā būšot arī 18. novembrī. Tad kopā sanākušie aizlūgšot par tautas labklājību, par iedzīvotājiem, lai valsts vadītāji nezaudētu saprātu un ātrāk izvestu Latviju no krīzes. Miljonārs pazudisSavs prieka stariņš Dieva pamestajam nostūrim parādījies pirms gadiem trim četriem, kad vietējo parku ar senās muižas mūriem iegādājies miljonārs Armands Stendzenieks. Ļaudis gan nezina stāstīt par bagātnieka mērķiem attiecībā uz parku, bet apņemšanās bijusi liela. «Viņš nolīga cilvēkus, kas parku iztīrīja, nojauca mūrus, sakopa teritoriju, tika iesēta zālīte – bija ļoti skaisti. Bet tad kungs pazuda, par pēdējiem darbiem pat nesamaksājis, un jau vairāk nekā gadu parks atkal stāv pamests un aizaudzis,» zina stāstīt oglainiece.Par to, ka vēl nesen tur valdījusi rosība, tagad liecina vien svaigais žogs, kas ieskauj parka teritoriju, bet tā vidienē visā «daiļumā» dižojas dadži, nātres un pāraugusi zāle. Domu beigt saimniekošanu Oglainē nopietni izvērtē arī viens no lielākajiem turienes piena lopkopjiem Konstantīns Čaikovskis. Ne viņš, ne viņa bērni neredzot jēgu te saimniekot. Pēc pāris gadiem, kad būs sagaidījis pensijas gadus, Konstantīns iecerējis nodoties pilnīgai dzīves baudīšanai savā mājā Jelgavā.
