Pirms deviņdesmit gadiem – 1910. gada 25. augustā – Jelgavas ormaņa Baušķenieka ģimenē pasaulē nāca pastarītis, kuram tika dots dziļi tautisks vārds – Auseklis.
Pirms deviņdesmit gadiem – 1910. gada 25. augustā – Jelgavas ormaņa Baušķenieka ģimenē pasaulē nāca pastarītis, kuram tika dots dziļi tautisks vārds – Auseklis. Puisēns bija dzimis zem laimīgas zvaigznes. Laikam ritot, viņš kļuva par vienu no spilgtākajiem latviešu māksliniekiem.
Ar sev raksturīgo pašironiju mākslinieks gan nosmēja, ka gadskaitlis jau neesot nekāds īpašais – deviņi ar vienu nullīti. Taču sarunai ar dzimtās pilsētas laikrakstu viņš piekrita labprāt. Auseklis Baušķenieks mūs sagaidīja mājīgajā Pārdaugavas darbnīcā. Saruna raisījās viegli, dažkārt vairāk runāja viņa skatiens, žesti un smaids. Izrādot darbnīcu, mākslinieks stāstīja par gleznu tapšanas vēsturi, kritiķu vai mākslas funkcionāru iebildēm. A.Baušķenieka darbiem raksturīgā ironija, arī pašironija, sasaucas ar attiecīgā laika posma aktuālajiem notikumiem. Ievērojam, ka nav neviena dabasskata. Mākslinieks neslēpj, ka ir urbānists.
– Vidzemē man ir lauku māja, taču tur varu izturēt kādas piecpadsmit minūtes, – viņš saka.
Kādas atmiņas jums saistās ar Jelgavu?
– Atmiņas par Jelgavu var iedalīt divos periodos. Pirmais – bērnība, otrais – pēc pārbraukšanas no Igaunijas, kur Pirmā pasaules kara gados bijām bēgļu gaitās. Mācījos 2. Jelgavas Valsts vidusskolā. Mācīties gan īpaši nepatika, tomēr matemātikā, fizikā un ķīmijā bija piecinieki. Vienreiz zīmēšanā dabūju divnieku, kaut arī parasti man gāja starp pieci ar mīnusu un četri ar krustiņu. Mums bija labs zīmēšanas skolotājs – mākslinieks Celmiņš. Pēc vidusskolas aizšāvu studēt uz Rīgu, un cauri bija ar to Jelgavu. Tur palika vecāki, bieži braucu ciemos. Trīs gadus studēju arhitektūru. Vispārējo mākslas klasi vadīja profesors Vilhelms Purvītis. Tā lieta iepatikās. Mākslas akadēmijā uzreiz tiku iekšā otrajā kursā.
Ko par šādu izvēli teica vecāki? Arhitekta darbs taču visos laikos bijis prestižs un labi atalgots.
– Iebildumi jau bija, taču patikšana ir svarīgāka. Tomēr no manis kā arhitekta diez vai kas labs būtu iznācis.
Mākslas akadēmijā starp pasniedzējiem bija izcili mākslinieki.
– Jā, figurālās meistardarbnīcas vadītājs bija profesors Eliass. Kad uznāca tie trakie kari, viņu nomainīja Ludolfs Liberts. Neviens profesors jau neteica, kā vajag gleznot. Kāds pasniedzējs mēdza atkārtot, ka par mākslu neko nevar pateikt. Bet, tiklīdz jāaizstāv diplomdarbs, komisija apkārt: neder tas, neder šis. Vispār jau studiju gados mēdzām arī palīksmot, bet tā solīdi. Pēc nodarbībām kopā ar modelēm iedzērām, aprunājāmies par dzīvi, uzdziedājām. Studiju laikā arī strādāju. Akadēmiju beidzu četrdesmit otrajā gadā, studēju ilgi. Kad tiku līdz diplomdarbam, mainījās varas. Pie vāciešiem jau nevarēja taisīt diplomdarbu par tēmu «1905. gads», tāpēc uzgleznoju «Uz kuģa klāja». Savulaik bija kuģu satiksme Jelgava – Rīga, vairākkārt biju braucis. 1942. gadā vācieši mani paķēra darbos uz Vāciju. Tur tie mākslinieki nebija vajadzīgi. Pēc kara, kad biju gūstā pie amerikāņiem, angļiem un frančiem, zīmēju nometnes sargus ar visām plintēm. Par to man deva maizīti, papirosus, ko vēlāk samainīju pret ēdamo. Mana izglītība tomēr atmaksājās.
Vai kara beigās nebija grūti pieņemt lēmumu atgriezties Latvijā?
– Gūstekņu nometnē atbrauca krievu misija un vaicāja, kas grib braukt mājās. Atbildējām, ka gribētu jau gan, taču ģimenes ir izkliedētas – kas Amerikā, kas Vācijā. Nē, krievi iebilda, visi sen jau ir mājās, tikai jūs vēl esat palikuši. Tiklīdz sakomplektēja pirmo ešelonu, es saslimu, nonācu nometnes slimnīcā, un vilciens aizbrauca bez manis. Tikai vēlāk uzzināju, ka tas devies uz Sibīriju. Nākamais mani aizveda uz Latviju. Rīgas dzīvoklis bija palicis, bet visas mantas, pats svarīgākais – gleznas –, pazudušas. Pāris bilžu vēlāk izdevās nopirkt komisijas veikalos. Tā arī neatklāja, kā tikuši pie maniem darbiem. Līdz piecdesmito gadu vidum negleznoju, jo baidījos, ka atkal sāksies karš un viss būs jāzaudē. Ilgāk gan vairs nevarēju izturēt. Pēc atgriešanās pelnīju ar gadījuma darbiem, vēlāk Pionieru pilī mācīju bērniem zīmēšanu un veidošanu.
Jums bija audzēkņi, kas vēlāk kļuva par māksliniekiem?
– Maija Tabaka, Artūrs Ņikitins… Tabaka ir liela skunstniece, taču viņa glezno, kā saka, «fotobildes». Tomēr, ja «fotogrāfija» ir labi iekomponēta, tas liecina par labu mācēšanu. Es gan «fotogrāfiju» nelietoju principā. Bet, lai par to runātu, mums ar vienu dienu nepietiks.
Kas dod ierosmi gleznot?
– Patīk gleznot to, kas aktuāls. Reizēm tramvajā kāds pasaka vienu vārdu, un var jau sākt taisīt bildi. Man patīk ielikt tajās zemtekstus. Tad arī mālēšana veicas labāk.
Kad beidzot tikāt uzņemts Mākslinieku savienībā, jūsu kolēģis Alberts Vucāns sacīja: «Baušķeniekam ir sava seja.»
– Padomju laikā kādā kritikā bija teikts: mākslinieks jau pusgadu savienībā, bet nav mainījies. Es to uzskatu par plusu.
Vai esat ražīgs gleznotājs?
– Spēka gados taisīju desmit piecpadsmit bilžu gadā. Māksliniekam tas ir ļoti maz. Šogad man ir jau sešas. Cenšos gleznot katru dienu. Nav jau tā, ka «strīķēju» no rīta līdz vakaram. Reizēm ilgi sēžu un domāju – kaut kas nav, kā vajag. Pēkšņi – ahā! – tur nepieciešams viens punktiņš. Agrāk daudz laika veltīju radio būvēšanai. Sāku to lietu jau skolas gados, jo man – kā jau visiem jauniešiem – patika modernā mūzika. Pirmo aparātu uztaisīju vēl tad, kad Rīgā nebija radiostacijas. Šī slimība vēl nav pārgājusi, kaut arī esmu atpalicis no elektrotehnikas attīstības.
Stāsta, ka elektronisku ierīci esat taisījis arī dēla Ingus «Dzeltenajiem pastniekiem»*.
– Nē, viņš pats tās lietas pieprot. Dēls jau man ir labs, tikai mūzika viņam tāda «interesanta». «Uzņem» datoros visādus trokšņus – pērkona rūcienus, suņa rējienus –, tad kombinē. Man vairāk patīk klasiskā mūzika. Komponista vārdam gan nepievēršu lielu uzmanību.
Kā sadzīvojat ar varām?
– Krievu laikā es nebiju modē. Daudzkārt mani glāba Džemma Skulme. Viņa bija komisijā, kas lēma par gleznu iepirkšanu muzeju fondiem. Galvenais bija zināt, ko komisijai atbildēt. Taču kopumā nevaru sūdzēties – kā saka, katrai nelaimei sava laimīte. Sešu gadu vecumā šūpojoties salauzu roku. Tāpēc mani neņēma ne Latvijas, ne arī vācu armijā. Vācieši jau gribēja, bet, kad uztaisīja rentgena uzņēmumus, noteica: «Kann nicht schiessen!»**. Arī ar sievu dikti laimējies. Iepazināmies Pionieru pilī, viņa vadīja bērnu rotaļu pulciņu. Starp citu, tieši Ņina, nebūdama māksliniece, rosināja atsākt gleznošanu. Pirmais darbs pēc kara bija viņas portrets. Sieva palīdzēja tikt pie darbnīcas, gāja pa komisijām, rakstīja iesniegumus. Laime ir arī tā, ka patikšanu varu apvienot ar maizes darbu. Saņemu pensiju, Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju, pārdodu vienu otru bildi…
Vai ir neapstrīdamas vērtības?
– Šodien vērtīgs, rītdien nekam vairs neder. Jādzīvo šodienai. Nekad neesmu bijis nevienā partijā – ne Latvijas, ne arī padomju laikā. Gribu būt brīvs. Arī mākslā. Vajadzēja jau taisīt pasūtījuma darbus. Naudiņa taču jāpelna.
Personālizstādes jums bijušas arī Jelgavā.
– Pēdējā bija 1996. gadā. (Mākslinieks sameklē atsauksmju grāmatu no izstādes Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā.) Man labāk patīk, ja raksta, kas nepatīk. Kritika vairāk ir vērtējoša. Gadās jau visādi joki. Par gleznu «Saruna» sacīja, ka esmu aizmirsis uzzīmēt krēslus. Ko darīt – iešu mājās un uzmālēšu.
Starp citu, varbūt Jelgava iemūžināta kādā no jūsu gleznām?
– Diemžēl ne. Nespētu pat izšķirties, vai zīmēt Jelgavu tādu, kāda tā bija, vai tādu, kā tagad.
Varbūt varētu apvienot?
(Domā.) – Ideja laba, vajadzētu izmēģināt. (Baušķenieks interesējas par celtniecību šodienas Jelgavā. Diemžēl jāatbild, ka celtniecības gandrīz nav. Jelgavu, paldies Dievam, vēl raksturo vēsturiskās celtnes.)
Kā vērtējat jauno kolēģu veikumu?
– Māksla palikusi tāda jocīga. Pāris reižu biju Amerikā, redzēju, kāda tur ir tā māksla – audekli milzīgi, vienā krāsā, stūrīti kaut kāds punktiņš… Publika iet garām, vieni saka: «Cik interesanti!», citi parausta plecus. Taču neviens nav īsti deklarējis, kas ir māksla. Ļeņins mēģināja, bet nekas neiznāca. Domāju, ka īstā glezniecībā krāsa iedarbojas uz smadzenēm.
Kā atzīmēsiet jubileju?
– Ģimenes lokā. Jāsagaida simts gadu, tad gan saaicināšu radus un draugus. Nozīmīgākais pasākums man būs izstādes atklāšana Bauskas muzejā 29. augustā.
Paldies par sarunu! Novēlam stipru veselību un daudz ierosmju jaunām gleznām. Ceram sagaidīt jūsu personālizstādi arī Jelgavā.
* Lai gan kādreiz tik populārā grupa jau labu laiku kā izjukusi, mākslinieka dēls multiinstrumentālists Ingus Baušķenieks, kas, kā stāsta, «pastnieku» ierakstus «taisījis» savā dzīvoklī, muzicēšanu neesot metis pie malas.
** Nemāk šaut (vācu val.).
