Jelgavā ir vairākas skolas, kur mūzikas apguve ir prioritāte.
Jelgavā ir vairākas skolas, kur mūzikas apguve ir prioritāte. Tie, kas tur mācās, varētu būt potenciālie Jelgavas mūzikas dzīves veidotāji. Ko domā Jelgavas Mūzikas koledžas audzēkņi, kas ir vistuvāk brīdim, kad būs jādodas pasaulē «laimi meklēt ar muzikālo izglītību padusē»?
Mārcis, 5. kursa audzēknis:
– Godīgi sakot, izvēlējos Mūzikas koledžu tādēļ, ka biju dzirdējis – šajā skolā nav jāmācās. Tā neizrādījās taisnība. Laika gaitā sāku mācīties un pieradu pie šīs skolas. Tagad neko nenožēloju. Mācos pūst mežragu. Es uzskatu, ka Jelgavas Mūzikas koledža ir vislabākā Latvijā. Nākotni noteikti domāju saistīt ar mūziku. No mana kursa labi ja puse dosies tālāk mūziku studēt. Dažiem varbūt trūkst talanta, dažiem vienkārši nav perspektīvas. Kur tad lai, piemēram, tāds akordeonists vai koklētājs iet? Kaut kādā ansamblī? Mani plāni jau ir skaisti. Pirmkārt, iestāties Mūzikas akadēmijā un censties studentu apmaiņas programmas ietvaros tikt uz ārzemēm. Mans moto, varētu teikt, ir «Labi pelnīt». Latvijā un, protams, Jelgavā profesionālam mūziķim tuvākajā laikā nav reāli uz to cerēt.
Jānis, 1. kursa audzēknis:
– Ģimene gribēja, lai savas mācības saistu ar mūziku. Izvēlējos Mūzikas koledžu Jelgavā. Man patīk šeit mācīties. Domāju vēlāk stāties Mūzikas akadēmijā. Kaut gan grūti kaut ko prognozēt. Jāskatās, kāds līmenis, kādas perspektīvas būs pēc koledžas absolvēšanas utt.
Mārtiņš, 1. kursa audzēknis:
– Tāpat kā vairākums domāju studēt Mūzikas akadēmijā. Es nāku no Madonas un neredzu iespēju tur nodarboties ar mūziku profesionālā līmenī.
Kaspars, 1. kursa audzēknis:
– Pats gribēju šeit mācīties. Es strādāju arī par skolotāju mūzikas skolā. Saņemu «milzīgu» naudu. Pašam bail paliek. Latvijā nav nopietnu izredžu ar mūziku pelnīt. Ja es strādātu astoņās skolās, varbūt arī kaut ko pelnītu. Kāda nozīme šeit palikt, ja par savu darbu saņemu grašus. Arī profesionāliem mūziķiem ir grūti, jo, kaut arī tiek tajā Nacionālajā orķestrī un vēl kaut kur, tā nauda sanāk, tikai darbojoties daudzās vietās. Mūžīgā skraidīšana apnīk un nogurdina. Ārzemēs ir iespējas izsisties. Nekas uz augšu nemainīsies, ja mūsu valdība nedos naudu izglītībai un kultūrai. Ceru, ka tas notiks. Kāpēc gan neņemt piemēru no Igaunijas, kur atalgojums mūzikas skolotājiem salīdzinājumā ar Latviju ir piecas reizes augstāks?
