«Laugaļi» ir pazīstamās putnkopes Mērijas Vilūnas dzimtas mājas, kurās viņa saimnieko kopā ar vīru. Šobrīd saimniecībā palikušas vien dējējvistas un broileri, kopskaitā 400, taču savulaik gleznaino mājas apkārtni Dobeles novada Bikstu pagastā pieskandinājušas 1200 putnu balsu – saimniecība lepojās ne vien ar vistām, kuru pulkā bija arī ap 300 pērļu vistu, bet arī fazāniem, tītariem un zosīm.
Govju un cūku vietā putni
Mērijas kundzei ir juristes izglītība, un abi ar vīru savulaik strādājuši Rīgā. Kad Latvija atguva brīvību, atgūta arī «Laugaļu» zeme un izveidota zemnieku saimniecība. Turētas govis, cūkas, taču tad vienā brīdī nekas no tā visa vairs nebija pieprasīts. Meita, kura jau vairāk nekā 20 gadu dzīvo Šveicē, Lucernā, braucienos uz Vāciju ievērojusi bioloģiskās pārtikas veikalus, un viņai sanācis paviesoties arī lauku sētās, kur tiek turēti mājputni. Stāstītā iedvesmota, saimniece nolēmusi pārorientēties uz putniem. «Man palaimējās, jo laikā, kad es sāku, visi uzskatīja – ja nav buļļu un cūku, ko tu izdarīsi ar vistu,» atceras Mērijas kundze. «Izmēģinājām visādus variantus – bija arī fazāni, tītari, liels ganāmpulks. Taču, ja nav ģimenes, grūti strādāt,» viņa ir atklāta.
Iesākumā neko par vistkopību nezinājuši – vien tik, cik no pašu pieredzes, jo Mērijas kundzes mammai bijušas vistas. Izlasījuši sludinājumu, ka kāda saimniecība pārdod vistas, un braukuši turp. Vistas turētas būros, bijušas no skata necilas, tām trūkušas spalvas, taču saimniece teikusi, ka tās vēl tīri labi dēj un pārdevusi par lētu naudu. Putni atvesti uz «Laugaļiem» un iesākumā ievietoti stikla siltumnīcā, kur tikko kā auguši tomāti. Taču – tavu nelaimi – cita pēc citas vistas sākušas krist. Konsultējoties ar toreizējā Rīgas rajona zinātnes institūta «Sigra» zinātniekiem, kā tas var būt, ka tik labos apstākļos, kur turklāt vēl saulīte spīd un silda, notiek tāda postaža. Zinātnieki izskaidrojuši, ka pie vainas kanibālisms – pēc dzīves pustumsā būros, kur vistu vienīgā programma ir ēst, dzert un atstāt olu, nokļuvušas brīvībā, tās apmulsušas. Tā aizgāja visi 300 putnu.
Konsultējoties ar zinātniekiem, Mērijas kundze sapratusi, ka jāpērk vai nu jaunas vistiņas, vai cāļi. Viņai dots padoms – vistiņas uzreiz laist laukā nedrīkst, jāpieradina pie jaunajiem apstākļiem, bet, ja kas līdzīgs atkārtojas, viss jānokrāso sarkans. Tā vienas puses kūts logi tika nokrāsoti, un saimniece ar smaidu stāsta, ka paziņas pa gabalu brīnījušies, kas tās par restorāna gaismām kūtī. Taču padoms nostrādājis – pirmās vistiņas iegādātas aprīlī, un uz rudens pusi tās sāka laist ārā. No nākamā gada trīs gadus vistas dēja bagātīgi. Mērijas kundze teic, ka daudzi jaunie vistkopji nesaprot, ka vista pamazām jāpieradina, nevar uzreiz laist laukā un domāt, ka nu vista būs laimīga – tai ir savs attīstības cikls. «Kopā ar Lauku konsultāciju dienestu organizējām seminārus, lai pamācītu cilvēkus – kad no malas skatās, liekas, ej tikai ar grozu uz kūti,» tā saimniece.
Labi dēj aktīvās
Savulaik «Laugaļu» olas bija nopērkamas arī tirgos Aucē, Saldū, Dobelē, Tukumā, tagad tās tiek realizētas tikai veikalos. Tāpat putnu gaļa tiek nodota veikalos pēc pasūtījuma – saimniecībā ierīkota sertificēta kautuve, kuru savulaik trīs mēnešu laikā vajadzēja dabūt gatavu atbilstoši ES prasībām. Saimniece pati putnus kauj un tāpēc atzīst – ikdienā tie tiek ņemti rokās un mīļoti, taču pie sirds pielaist nedrīkst. Tirgojot preci tālāk no mājām, ir arī lielāka brīvība – vietējam, zinot saimniecību, varbūt liksies, kā lauku olas var maksāt tik daudz. Taču ražotājam ir savas izmaksas – savu maksā barība, savu elektrība. «Laugaļu» vistiņas dabū sutinātus kviešus, tiek barotas arī ar bietēm, burkāniem, kāpostiem, nedaudz spēkbarības dējības uzlabošanai, bet vasarā pilnas guzas pieēd ar to, ko atrod piemājas birzī. «Tādā ziņā ar vistām ir vienkāršāk. Otrs – vistas ir vieglāk uzturēt, nevajag tik bieži kūti tīrīt. Tas atvieglo darbu, sevišķi vasarā. Sešos aizej pie viņām, salej ūdeni, iedod barību, bet viņas jau uzreiz skrien uz birzi, zem katras lapas kaut kas ir. Tā visa diena aiziet. Vakarā saucam mājās, nāk noēdušās ar pilnām guzām. Ja vista ir aktīva, tad viņa arī labi dēj, ja stāv sarāvusies, tad nekas no tādas nav,» novērojusi saimniece. Nu jau piecus gadus «Laugaļi» vairs nav bioloģiskā saimniecība, kuras vārdu nesa veselu desmitgadi – ar katru gadu piedāvāt prasībām atbilstošu preci kļuvis arvien dārgāk. Saimniece atbalsta veselīgu pārtiku, taču bez spēkbarības, kaut nelielās devās, labu dējību nodrošināt grūti. Lielākās pretenzijas ir pret tajā esošo ģenētiski modificēto soju, ko neviens vēl nav spējis aizstāt. Un tomēr pieprasījums pēc «Laugaļu» olām joprojām ir, par ko saimniecei prieks.
Biznesā draugu navKad saimniecībā bija arī tītari, tie Mērijas kundzē saskatīja mammu – kā sabiedriski putni tītari visur viņai sekoja, pat uz biešu lauku. Savukārt, kad bija mazāki, lēca uz palodzes un vēroja, kas notiek istabā. Tītara gaļa gan ir sezonas prece – to pērk uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Tāpat kā pīles un zoss gaļu – tie gan ir ekonomiski izdevīgi putni, ko pat ziemā nevajag laist kūtī, svarīgi, lai putniem būtu jumts virs galvas, sausa guļvieta un nepūstu caurvējš. Turklāt no zoss var pārdot gandrīz visu – pieprasīti ir kā tauki, tā aknas. Interesants un vienlaikus bēdīgs stāsts par fazāniem – no tiem vienu dienu nācās šķirties, kad putnu novietnei iebruka jumts un visi saskrēja mežā. Fazāns nav vista, kuru var padzīt, nosaka saimniece.
Kā lielu problēmu valsts līmenī viņa min cāļu izcelsmes izsekojamību. Mērijas kundze tepat Latvijā ir atradusi uzņēmumu, kam var uzticēties, taču tur to noslēpumā. «Biznesā draugu nav,» nosmaida saimniece, gan piebilstot, ka nemaz nav uzņēmējdarbības cilvēks. «Man ļoti patīk darboties, bet, kad es sastopos ar cilvēkiem tirgū, kur neviens ar nevienu nedraudzējas, man tas liekas jocīgi. Ir tik skumji, ka visi iet uz priekšu ar elkoņiem – vai mums tas mūsu vecumā ir vajadzīgs?» jautā saimniece, spriežot, ka 77 gadu mūžā piedzīvoti arī laiki, kad pārdevēji tirgū sabrauca priecīgi, runājās cits ar citu. «Kāpēc mēs tagad esam tādi uzvilkti? Nav jau tā dzīve vienkārša, kad ģimenēm jāšķiras, viens dzīvo te, otrs naudu pelna kaut kur citur, un tam visam pa vidu vēl bērni. Kaut kas nav pareizi,» teic Mērijas kundze, atzīmēdama arī pašai aktuālās veselības aprūpes problēmas valstī. «Mēs esam laimīgi, ka varam aizvest olas uz veikaliem un būt šeit, savās mājās, kur ir svaigs gaiss. Nāks jaunie, lai domā, kā darīt tālāk,» tā saimniece.
Nāks jaunie
Pirms laika aktuāls bija jautājums, kas pārņems iekopto «Laugaļu» saimniecību un turpinās gadu gaitā nostiprināto un pēc vārda jau atpazīstamo rūpalu. «Man bija degustācijas galdi, produkcijas ražošana, tūristi brauca, un viss notika. Bet, ja tu pats vairs nevari un jāalgo palīgi, kas nav atbildīgi… Diemžēl tā ir – tie, kas grib strādāt, no Latvijas ir prom uz neredzēšanos,» skarba novērojumos ir Mērijas kundze.
Ziņa, ka Mērija Vilūna meklē mantinieku, izskanēja pa visu Latviju. Interesentu bija daudz, katrs nāca ar saviem plāniem un piedāvājumu, līdz saimniecību nolemts uzticēt kādai ģimenei no Jūrmalas, vienojoties, ka līdzšinējie saimnieki paliek kā konsultanti. «Gadu gaitā esmu gan pelta, gan slavēta, tas viss biznesam pienākas,» tā saimniece, kura par savu galveno uzdevumu šobrīd izvirzījusi noturēt kontaktus ar klientiem, lai «Laugaļu» mantiniekiem viss nebūtu jāsāk no gala. To, cik grūti ir sākt, viņa atminas ļoti labi, arī tāpēc savu produkciju piedāvā Rīgas un Jūrmalas tirdzniecības vietās, nevis Jelgavā, kur nopērkamas tikko darbību uzsākušās Auces zemnieku saimniecības «Imantas» vistu olas.
