Kaut aizvien tālāk pagātnē aiziet 1919. gada Latvijas atbrīvošanās cīņas pret bermontiešiem, Latvijas valsts vēsturē tām bija izšķiroša loma. Tāpēc arī šodien daudzi iesim lāpu gājienā un sirdī svinēsim savu senču uzvaru. Pasaules militārajā vēsturē gan maz ko izsaka Lapskalna muiža, Vilkubūdas, Vareļi un citas latviešu karavīru slavas vietas Jelgavas pusē. Lielas kaujas tur nenotika. Latvieši uzbruka, un pretinieks atkāpās. Tomēr jautājums paliek – vai tev būtu dūša iet uzbrukumā un vai tu kā kritušie Karaskolas kadeti spētu ziedoties savas valsts labā? Latviešu vēsturnieks Edgars Andersons savā grāmatā «Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture» pirmajā teikumā raksta, ka pastāvēs tikai tās tautas, kas ir spējīgas ziedoties.
Miera laikos ziedošanos saprot citādi. Manuprāt, tas ir radošs darbs, aktīva par savu tautu pastāvoša politiskā griba, rūpes. Turklāt ne vienmēr manis nosauktais sabiedrībā pienācīgi novērtēts, naudā apmaksāts un medijos izgaismots. Tomēr svētkos gribas novēlēt, lai labi iecerētais top, izdodas, kā arī tiek pamanīts un novērtēts. Lai cilvēki jūtas vajadzīgi, piederīgi savai Latvijas valstij.
Pagājušajā nedēļā man bija gods, žūrijā sēžot, pavērot latviešu valodā rakstītu dzejoļu konkursus divās Jelgavas mazākumtautību skolās. Konkursu jau trešo gadu režisores Vijas Zelmenes vadībā rīko Jelgavas Latviešu biedrība. Klausoties krievu, ukraiņu, baltkrievu jauniešu vārsmās, kas ne vienmēr bija gludas no valodas viedokļa, nebija ne mazāko šaubu, ka jaunieši runā no sirds. Arī viņi dzejo par brīvību, par Čakstes pieminekli, par mīļo Jelgavu, kur piedzimuši un kur vēlas pilnvērtīgi nodzīvot savu dzīvi. Ļoti ceru, ka lāpu gājienā dalībnieku netrūks un ka satikšu arī tos jauniešus, kam latvisko garu cēla viņu pašu dzejoļi. ◆
