Cilvēks mūsdienu atsvešinātajā pasaulē
Lasītāji ir ļoti dažādi – vieniem patīk detektīvromānu piņķerīgie sižeti, daudzi jūsmo par sāpīgiem mīlas pārdzīvojumiem, vēl citi labprāt klejo vēstures līkločos, bet pārsvarā visiem tīk plašāka apjoma darbi – romāni, nu labi, vēl varētu ķerties pie kāda garstāsta. Bet, ieraugot uz grāmatas vāka norādi “Stāsti”, vairums no grāmatu cienītājiem nospriež, ka tas īsti neatbilst viņu gaumei. Taču ir arī šī žanra izņēmumi, piemēram, populārā japāņu rakstnieka Haruki Murakami stāstu grāmata “Vīrieši bez sievietēm”. Autors dzimis 1949. gadā Japānā, bet kļuvis par kulta rakstnieku visā pasaulē, un daudzi viņa romāni, kā “Aitas medīšanas piedzīvojumi”, “Skarbā brīnumzeme un pasaules gals”, “Bezkrāsu Cukura Tadzaki un viņa svētceļnieka gadi” un vēl citi, ir tulkoti arī latviešu valodā.
Šīs grāmatas nav vienkārša piektdienas vakara lasāmviela, bet stāstu krājums “Vīrieši bez sievietēm” piesaista uzmanību ar intriģējošo nosaukumu, detalizētu pārdzīvojumu tēlojumu, uzmanīga pasaules vērotāja skatu un savdabīgo saturu. Visus septiņus stāstus saista viena tēma – tie ir vīrieši, kuri dažādu iemeslu dēļ palikuši vieni, jo no viņu dzīves ir aizgājušas, pazudušas, izgaisušas vai kā citādi zaudētas sievietes. Sižeti ir ārkārtīgi dažādi, un nav vērts tos ieskicēt, lai nesabojātu lasīšanas prieku un pārsteiguma momentu. Galvenie varoņi ir gan aktieris, gan ārsts, gan bārmenis, gan bijušais draugs, gan kāds Kafkas darba varonis un vēl daži. Visos jūtams Murakami īpašais rakstīšanas stils – mazliet ironisks, nedaudz smeldzīgs, saturīgu pārdomu, romantikas un negaidītu pavērsienu pilns. Taču visus vēstījumus vieno ilgas pēc mīlestības, pēc otra cilvēka tuvuma un sāpīgās vientulības smagā nasta, kas spēj novest gan līdz neizturamām ilgām un nedzīstošām dvēseles rētām, gan līdz aiziešanai no šīs pasaules.
Krājuma atslēga ir pēdējais stāsts, kura nosaukums ir tāds pats kā grāmatai “Vīrieši bez sievietēm”, bet nevajadzētu sākt lasīšanu no beigām, jo tad zaudēsiet to saistošo pavedienu, kas aizved līdz nobeiguma atziņai, ka “reizēm, pazaudēdams vienu sievieti, pazaudē visu”. Murakami secina, ka “kļūt par vīriešiem bez sievietēm ir pavisam vienkārši, tu patiesi mīli kādu sievieti, un tad viņa kaut kur pazūd”. Tikpat labi šīs domas varētu attiecināt arī uz pretējo dzimumu. Un tad paliek tukšums, sāpes, atmiņu gaisma un smeldze. Taču nevajag iedomāties, ka tas ir kāds raudamgabals, jo tāds jau nu pavisam nav šis japāņu rakstnieka stils un nolūks. Drīzāk šķiet, ka autors vēlas rosināt pārdomas par to, cik dzīve ir vienkārša un tajā pašā laikā arī bezgala sarežģīta. It kā jau visiem tas ir zināms, bet atskats stāstu varoņu un viņu sieviešu attiecību sarežģītajos mezglojumos liek lasītājam pavērtēt savas attiecības un paša dzīvi.
Aizverot stāstu krājumu, tomēr paliek viegla gaišuma sajūta, ka tepat līdzās vai kaut kur mazliet tālāk pasaulē noteikti ir kāds, kuru jāmācās nezaudēt.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
