Malks kalvadosa Kamēliju salā
Tabea Baha ir Vācijā labi zināmas autores literārais pseidonīms. Viņa dzimusi Tībingenē un uzaugusi Dienvidvācijā un Francijā, daudz ceļojusi pa visu pasauli un ceļojumos skatītās ainavas labprāt izmanto savos romānos. Mīlestību pret Franciju grāmatā “Kamēliju sala” jūt pavisam noteikti. Tiesa gan, likās savdabīgi, ka vairākās vietās, piesaucot francūžu iecienīto alkoholisko dzērienu kalvadosu (šajā valstī netrūkst dzērienu un ēdienu, ko pazīst visā pasaulē), autore to dēvē par ābolu šņabi. Laikam jau vāciskās saknes apvienojumā ar dzīvi arī Francijā viņu rosinājušas kalvadosu saukt tieši tā, lai gan parasti tas tiek dēvēts par brendiju. Iespējams, es vienkārši nepārzinu, kā šo dzērienu dēvē Vācijā.
Varbūt tieši tādēļ, ka autore kādreiz dzīvojusi Francijā, viņas darbos iezīmējas vēlme dzīvot tieši tur: “Silvijai šķita, ka laiks izzūd un iestājas dziļš miers – tās bija pavisam neierastas izjūtas – un viņa, aizvērusi acis, klausījās kukaiņu dūkšanā, kaiju kliedzienos un jūras šalkoņā, kas no tālienes sasniedza ausis un visām citām apkārtējām skaņām piešķīra pamattoni un ritmu kā sirdspukstus, kuri nekad neapstājas. Un viņa saprata, kas tanti mudināja palikt šeit – te dzīvot, mīlēt un arī nomirt. Pēkšņi arī Silviju pārņēma vēlme, kaut nekad nevajadzētu pamest šo vietu.”
Lasot šo grāmatu, itin viegli acu priekšā var uzburt visu romānā notiekošo, gluži kā vācu romantiskajās filmās, ko šad un tad demonstrē arī mūsu televīzijās. Par to liecina jau romāna anotācija.
Silvijai un Holgeram ir nevainojama un šķietami perfekta ģimenes dzīve. Darba dēļ Silvija bieži dodas komandējumos, savukārt Holgeram nākas regulāri tikties ar klientiem dažādās pasaules malās. Ierasto ikdienas rutīnu iztraucē ziņa, ka Silvijas tante Lūcija viņai atstājusi mantojumā dārzniecību Francijā. Holgers ir pārliecināts, ka no šī neizdevīgā īpašuma jāatbrīvojas pēc iespējas ātrāk, un Silvija neiebilst. Kad negaidīti uzrodas četras brīvas nedēļas, viņa nolemj doties uz Franciju, lai apskatītu dārzniecību, pirms tā tiek pārdota.
Romānā patiešām netrūkst tā nosaukumā pieminēto kamēliju aprakstu. Autore šiem ziediem velta jūsmīgu uzmanību: “Silvija aizturēja elpu, ieraugot šo krāšņumu. Viņa pa šo laiku bija daudz ko iemācījusies un zināja, ka kamēlijām ir dažāda ziedu forma – no pavisam vienkāršām pieclapu savvaļas šķirnēm līdz krāšņiem, pildītiem eksemplāriem. Taču šie ziedi, kuri bija izplaukuši starp tumšzaļajām lapām, nelīdzinājās nevienam, ko Silvija pazina. Jau pati krāsa bija apburoša. Iekšējās, biezi pildītās ziedlapiņas bija tumši violetas, gandrīz melnas. No šī tumšā kā nakts sirdsveida viduča stiepās garas, blīvas, sniegbaltas putekšņlapas, kas atgādināja zvaigznes. Un šo neparasto ziedu iekļāva tikpat mirdzoši baltas ārējās ziedlapas – izskatījās, it kā kamēlijai būtu uzlikta apkaklīte.”
Ne jau vienmēr gribas iedziļināties sarežģītos literārajos darbos. “Kamēliju sala” būs piemērota, ja ilgojaties pēc kaut kā vienkārša, ar nedaudz nojaušamām, bet, protams, labām beigām. Un kāpēc gan ne? Ziemassvētku laikam taču piestāv mazliet pasakas motīvu. Var veltīt vienu ziemīgu brīvdienu, lai ieritinātos pie kamīna zem segas, malkotu kalvadosu un lasītu romānu par mīlestību kādā Francijas salā.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
