Laiks ir slepkava, bet reizēm tam ir vainu mīkstinoši apstākļi
Pavasaris palēnām tuvojas, un, ja gribam pasteidzināt siltāka un saulaināka laika izjūtas, kā arī paiet malā no dabas pelēcīguma, varam palasīt franču rakstnieka Mišela Bisī literāro trilleri “Laiks ir slepkava”. Romāna stāsts gan nav tikai par gadu desmitos notikušām izmaiņām cilvēku uzskatos un likteņos, bet ir arī meistarīgs sižeta pavērsienu mezglainais pinums vienas dzimtas likteņos, kas norisinās versmainas saules staru un klinšainu krastu ieskautajā Korsikas salā. Daba romānā nav tikai krāsains fons, tai ir būtiska nozīme arī varoņu uzskatu un raksturu izveidē, jo lepnie, straujie, nepiekāpīgie korsikāņi ir ieauguši savā vidē un viņu īpašības pieskaņojas salas kontrastainajai dabai.
Darbība risinās divos līmeņos, kurus šķir 27 gadu ilgs laika posms. Galvenā varone Klotilde, kuras tēvs ir pazīstamas korsikāņu dzimtas vienīgā atvase, pavada pusaudzes gadu saulainu vasaru šīs salas vilinošajā pludmalē un raksta dienasgrāmatu, izsakot visai kritiskus vērtējumus gan par savas ģimenes locekļiem, gan par pārējiem jauniešiem, kuri arī tur bauda brīvdienu priekus. Bet pēc tam viņa Korsikā nav bijusi ne reizes visu šo ilgo laika posmu, kura pagrieziena moments ir automašīnas avārija, kad bojā iet gan viņas vecāki, gan brālis. Klotildei paveicas, jo viņa izdzīvo, bet atvērta dienasgrāmata paliek kā apliecinājums pagātnes notikumiem, ļaujot lasītājam ielūkoties tajos un līdz ar galveno varoni meklēt skaidrojumu dīvainajiem dzīves pavērsieniem.
Pēc ilgās prombūtnes Klotilde ar vīru Franku un savu meitu Tīnu ierodas salā, lai apciemotu vecvecākus un vēlreiz pakavētos traģiskā pagrieziena vietā, taču pagātne te ir dzīvāka, nekā viņa to ir domājusi. Tā ierauj savā varā un neatlaidīgi velk līdzi, jo Klotilde saņem īsas, tagadnē rakstītas vēstules no savas mātes, kurai taču jābūt mirušai. Un autors lasītāju ievilina neprognozējamu pavērsienu mudžeklī, kuru ar nepacietību un aizrautību metamies atrisināt. Rakstnieks ir parūpējies, lai tas nav vienkārši un prognozējami, intriga tiek saglabāta, kā jau pienākas saistošam detektīvstāstam. Lasot aizdomīgus skatus vēršam drīz viena, drīz otra senajās norisēs iesaistītā cilvēka virzienā un katru reizi ar izbrīnu secinām, ka šis atkal tomēr nav īstais. Bet kurš tad?
Vasara, Korsikas dabas elpa un vietas klātbūtnes izjūta romānā ir vērtība pati par sevi, kas nemaz tik bieži negadās šāda rakstura darbos un lasīšanu padara aizraujošāku. “Pasaule griežas par ātru kā gigantiska mašīna, kas salauž utopijas,” secina galvenā varone, un mēs varam tam piekrist, jo neapturamajā laika plūdumā dažkārt neievēroti paslīd garām ne tikai sīki momenti, bet arī būtiski pavērsieni.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
