Mistiski baisi trillera labirinti
“Pagātne ir tikpat netverama kā nākotne – viss ir perspektīva un acu apmāns. To taču nav iespējams precīzi noteikt, pareizi? Pieņemsim, ka divi cilvēki ir pieredzējuši vienu un to pašu – vēlāk lieciet, lai viņi par to pastāsta, un, ja arī abas versijas būs līdzīgas, tās vienmēr atšķirsies. Dažādiem cilvēkiem – dažāda patiesība.” Tāds ir viens no domugraudiem Sāras Pinboro romānā “Viņai nemanot”. Stāsts sākas nevainīgi, bez lielām drāmām un traģēdijām. Vismaz līdz pusei nekas nešķiet pārāk aizdomīgi. Toties pēc tam – jo tālāk, jo trakāk – sižets iegūst visai trillerisku un pat mistisku gaitu.
Pamatā stāsts vēsta par Luīzi, kas viena audzina bērnu, strādā par sekretāri un jūtas ikdienas rutīnas nomākta. Vienu vakaru viņa bārā iepazīstas ar kādu vīrieti, un aizšķiļas dzirkstele. Beidzot! Beidzot arī viņai ir attiecības! Kad pirmdien Luīze ierodas darbā, viņa satiek savu jauno priekšnieku Deividu. Vīrieti no bāra. Vīrieti, kurš ir precējies un tagad saka, ka viņu skūpsts bija vien kļūda, tomēr neizlaiž viņu no acīm…
Un tad Luīze iepazīstas ar Adeli, kas nesen pārcēlusies uz šo pilsētu un kurai nepieciešams draugs. Bet sagadīšanās pēc viņa ir precējusies ar Deividu. Vai tiešām sagadīšanās? No sākuma, lasot romānu, šķiet – tā bija vienkārši nejaušība, tomēr vēlāk top skaidrs – šajā stāstā nekas, itin nekas nav nejaušība.
Pat ja lasot jums šķitīs, ka varat nojaust romāna noslēgumu, ziniet – tā nav! Viss būs pilnīgi citādi. Turklāt trīsreiz neticamāk un trakāk, kā spējat iedomāties. Šī grāmata ir kā brīvā kritiena atrakcija izklaides parkā – no sākuma jūs tajā lēnītēm uzvelk augšā, var pavērot apkārtni un gaidīt, kas notiks, taču pēc tam palaiž kritienā tādā ātrumā, ka visa iepriekš lēnītēm novērotā ainava aizzib gar acīm dažu sekunžu laikā. Lai gan, lasot stāstu, zemapziņā, protams, jūtat, ka kaut kas nebūs īsti labi, kā tas pavērsīsies sižetā, tomēr īsto nojaust nevar.
“Automātiski izstiepju rokas, taču nevaru viņu satvert – esmu nemateriāla, mani veido tikai enerģija. Ko lai dara? Kā lai viņu dabū ārā no mājas? Viņas ķermenis ir tukšs. Toties te esmu es. Trijās vai četrās minūtēs varētu noskriet lejā pa kāpnēm, izmesties ārā pa durvīm, un mēs abas atrastos drošībā. Neko citu es nevaru darīt. Kāpnes jau pavisam drīz vairs nebūs lietojamas. Visur ir koka grīdas. Lakotas. Cik ātri tās aizdegsies?”
Faktiski neviens no stāsta varoņiem nebūs tas, par ko jūs viņu uzskatīsiet, taču tas viss top skaidrs tikai pašās romāna beigās, piepildītās ar krietnu mistikas un izdomas devu. Būtu patiešām baisi, ja vien nebūtu tik nereāli. Tas nomierina ieintriģēto prātu un liek nodomāt: fū, labi, ka tā ir tikai grāmata.
Angļu rakstniece S.Pinboro dzimusi 1972. gadā, ir vairāk nekā divdesmit dažādu žanru romānu autore. Raksta arī televīzijas scenārijus BBC un iesaistās dažādos projektos.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
