Skandināvu detektīviem pa pēdām
Detektīvromāni izsenis ir modē, tāpēc laikam nav jābrīnās, ka šim žanram pieķeras arvien vairāk rakstnieku vai cilvēku, kas par tādiem vēlas kļūt. Arī latvieši nav izņēmums. Savukārt es neesmu izņēmums un labprāt lasu “krimiķus”. Ko tur liegties, par labākajiem atzīstot pārsvarā skandināvu, lai gan nē – ir lasīti daudzi veiksmīgi arī citās valstīs tapuši. Kā, piemēram, Harija Potera radītājas detektīvromānu sērija, ko viņa publicē ar pseidonīmu Roberts Gilbraits un kas vēsta par Kormorana Straika izmeklētajiem noziegumiem.
Ar latviešu autoru pēdējā laikā tapušiem detektīvromāniem vēl nebija sanācis sastapties. Arī par grāmatas “Klusumu meklējot” autori Sandru Švarcu nekādas informācijas manā rīcībā nebija, tāpēc tas bija “šāviens tumsā” gan autora, gan piedāvājuma ziņā.
Grāmata vēsta par cilvēku, kam autore piešķīrusi gana intriģējošu (mazliet velk uz skandināvu romānu pusi) segvārdu – Meklētājs. Viņš jau kopš agras bērnības baidās no trokšņa – nespēj paciest pat putnu vai bērnu klaigas aiz loga. Un tās sievietes… Ja vien viņas nerunātu tik daudz un tik skaļi… Ak, jā – un jau grāmatas pirmajās lappusēs viņš nobeidz savu māti. “Puika, pārvarot bailes, žigli atsēja jostu, iebāza to kabatā, uzmeta īsu mirkli pakāpieniem (nekādu pēdu uz lakotās virsmas) un visbeidzot, liekot soļus kā pa plānu ledu, kāpa lejup. Asinis uz sienas, kur Māte bija atsitusies ar galvu, nolauzts zābaka papēdis un tad – viņa! Mocītāja, līdz nelabumam apnikusī sieviete.”
Kad izmeklēšanas grupa no Rīgas ierodas attālajā novada centrā Pulkažos, atklājas, ka tur pazudušas vairākas sievietes. Ir veseli pieci aizdomās turamie, turklāt visi ciemā labi pazīstami un godājami vīri. Kurš no viņiem ir maniaks, kas meklē klusumu?
Līdz pasaules kriminālromāniem noteikti vēl ir gana, kurp augt. Tomēr nevar arī noliegt, ka intriga izlasīt grāmatu līdz galam bija gana liela. Un kas svarīgi – latviešu autora darbs rada tādu īpašu, mums vien izprotamu un uztveramu fonu.
“Ja runājam par pašiem Pulkažiem, šī vieta ir ievērojama ar savu jūrniecības muzeju, mākslas skolu, Bēmu muižu un nolaistu parku tai apkārt, kā arī vairākiem koriem, kuri dziesmu svētkos nemainīgi gūst atzinību. Arī slimnīca te vēl saglabājusies. Piedevām ar labu slavu un, kas vēl svarīgāk, jaunu un modernu aprīkojumu. Vēl ciemā ir pamatskola, bērnunams (gan nedaudz nostāk no centra), amatniecības skola un pat divi bērnudārzi. Dome gādā par trūcīgajiem iedzīvotājiem, piedāvājot darbu jau minētā parka uzkopšanā – līdzīgi kā slavenajā “simtlatnieku” programmā.” Viegli iedomāties šādu ciemu Latvijā, kurā norisinās romāna sižets, vai ne?
Spriežot pēc tā, ka izsludināti šādi tādi romānu konkursi un vietējo autoru darbi parādās arvien vairāk, jādomā – šis nebūt nav pēdējais latviešu kriminālromāns, kas tiek nodots lasītāju vērtēšanai. Vai kāds iegūs arī pasaules lasītāju ievērību, rādīs laiks.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
