Kad debesīs ir elle un ellē ir debesis
Lūks Alnats ir angļu rakstnieks un žurnālists, kurš savā debijas romānā “Mums pieder debesis” raksta, ka ceļš no cerībām līdz izmisumam un atpakaļ nekad nav tik vienkāršs, kā kādam varētu šķist, tomēr arī vissalauztākās sirdis iemācās pukstēt no jauna. Arī pēc bērnu nāves.
Robs, Anna un Džeks ir laimīga ģimene līdz brīdim, kad septiņgadīgā Džeka slimība – smadzeņu audzējs – satricina viņu ierasto ikdienu. Dzīve pārvēršas melnā bezdibenī, un šķietami nepārvarama straume nošķir Robu no sievas, dēla, dzīves. Kā pārvarēt zaudējuma sāpes? Kā remdināt ciešanas un rast pamatu turpmākajai dzīvei? Tomēr, kad visas cerības šķiet gandrīz izsmeltas, Robs spēj izrāpties no alkoholisma purva un izvēlēties ceļu, kas ved pretī dziedināšanai un piedošanai. Viņš dēla piemiņai izveido mājaslapu “Mums pieder debesis”, kurā publicē panorāmas foto. Katrā fotogrāfijā iekodēts arī teksta vēstījums mirušajam dēlam, kuram, dzīvam esot, tik ļoti patika augstums, augstceltnes, mākoņi, debesis, Zirnekļcilvēks un fotografēt. Tāpat Robs māca fotografēt nedziedināmi slimiem cilvēkiem, atbild uz jautājumiem un uzmundrina vecākus interneta forumā “Hope’s Place” – tērzētavā vecākiem, kuru bērni slimo ar smadzeņu audzējiem.
“Dažreiz mīlestība pie mums atnāk visneiedomājamākos veidos. Cilvēki pat nenojauš, cik ļoti viņi spēj aizkustināt citus ar savu rīcību,” raksta L.Alnats.
Par cīņu ar vēzi autors cenšas rakstīt viegli, ievijot ainas no puisēna rotaļām, skolas un ģimenes dzīves ikdienas, kas turpinājās arī par spīti smagajai diagnozei un nolemtībai, kad vienīgais, ko ārsti var pateikt, ir: “Izbaudiet kopā pavadāmo laiku!”Tikai pašās grāmatas beigās – pateicību sadaļā – uzzinu, ka arī grāmatas autors ir cīnījies ar vēzi. Viņš pateicas ārstiem, kuri izglāba viņa dzīvību, draugiem un ģimenei. “Vēzis patiesībā ir diezgan briesmīga lieta, bet jūs palīdzējāt man tikt ar to galā – jūs kaut ko briesmīgu un biedējošu pārvērtāt par kaut ko patiešām patīkamu,” raksta autors. Un viņa ķīmijterapijas apraksti grāmatā ir īsti un patiesi, jo viņš pats ir to piedzīvojis.
Tad atceros Latvijas masu medijos rādīto un lasīto par mūsu vēža slimnieku sūro ikdienu. Un galvenais trūkums nav garās rindas, birokrātija, jaunākās paaudzes medikamentu trūkums vai nepieejamība, bet gan vienkāršas cilvēcīgas attieksmes trūkums no medicīnas personāla puses. Mēs varam čīkstēt par mediķu zemajām algām, bet laipnība un līdzjūtība taču neko nemaksā. Mēs savā valstī vēža ārstēšanai esam radījuši smagnēju un cilvēkam nedraudzīgu sistēmu. Bet ikvienu sistēmu taču rada cilvēki. Vēlos domāt, ka sistēmas veidotāji paši nekad nenonāks tur, otrā pusē, un viņiem kā romānā attēlotās “Hope’s Place” bērnu vecākiem nebūs divu dzīvju – pirms un pēc slimības un bērna nāves.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
