Vieglā spiegu dzīve
““Klausies.” Alekss pieklusināja balsi, it kā liekot noprast, ka turpmāk teiktais būs noslēpums. “Kad biju jaunāks un man radās problēmas ar alkoholu, mans vectēvs iedeva kaut kādu melnu pastu, ko savulaik, vēl būdams slepenā dienesta darbinieks, viņš bija atvedis no Malaizijas.”
“Tavs vectēvs bija slepenā dienesta aģents?” Mihails aizdomīgi vaicāja, nezaudēdams modrību. “Tavā lietā tas nav minēts.”“Konfidenciāla informācija. Paļaujos, ka tas paliks starp mums.””
Ja ne šādi sīkumi, Ivetas Rēdlihas romāns “Vēl viena dziļa ieelpa” lasītos pavisam labi. Kaut kā grūti noticēt, ka slepenā dienesta aģentam tiešām pietiek pateikt, ka melna pasta likvidē alkohola pēdas organismā, viņš tam notic un gatavs tikties nez kur ar nezin ko. Savukārt otrs patiešām varētu pieņemt, ka viņš ir noticējis. Ja tādus niekus atmet un pārāk neiedziļinās niansēs, sižets ir gana intriģējošs. Var jau būt, ka vienmēr niansēs iedziļināties arī nav nepieciešams. Galu galā, skatoties Holivudas grāvējus, nereti zinām, ka tur notiekošais nav un nevar būt patiesība, bet tas bieži vien nebūt nemazina interesi par kinodarbu.
Alekss Caune ir pašapzinīgs, viltīgs un mērķtiecīgs jauns vīrietis, kurš jau pusaudža gados ir dzelžaini apņēmies kļūt bagāts. Šī mērķa sasniegšanai viņš lieki netirda savu sirdsapziņu, un visi iespējamie līdzekļi viņam šķiet gana labi. Un Aleksa sapnim rodas izredzes piepildīties, kad viņš darba uzdevumā nonāk Dienvidkorejā, Seulā. No tā laika jauneklim vairs nav ne prātā darbs – viņš ir gatavs riskēt ar savu karjeru, kas rādās visai spoža, un pat ar dzīvību, ja vien kārotais kļūst par īstenību. Lai realizētu savu pārdrošo plānu, Alekss dodas uz Rietumāfriku. Un tas notiek 1988. gadā, kad Alekss vēl ir PSRS īpašo dienestu aģents.
Otrajā daļā romāna sižets atsākas 2016. gadā. Alekss ir veiksmīgi apprecējies, taču pārim nav bērnu. Sieva Māra sevī nes kādu neizprotamu noslēpumu, kas izpaužas mokošā sapnī un traucē viņai pilnībā izbaudīt gana komfortablos sadzīves apstākļus. Garastāvokli vēl vairāk negatīvi ietekmē mīļotā vīra komandējumi uz Rietumāfriku – tie ir pēkšņi, ilgstoši un neizprotami bieži. Piekritusi vīra uzstājīgajam lūgumam apmeklēt kādu hipnoterapeitu, Māra mazpamazām pietuvojas sava briesmīgā sapņa cēlonim.
Un tad tikai pa īstam attīstās romāna intriga. Lai gan pamatā iznākums nojaušams, ir gana interesanti lasīt tālāk, lai uzzinātu, kad pati Māra sapratīs, kas notiek viņas dzīvē: “Māra juta, kā atkal nosvīst plaukstas un sirds sāk dauzīties straujāk. Rīkli nosprostoja pēkšņs smaguma kamols, un nelabums atgriezās reizē ar aukstajiem sviedriem uz muguras. Taču bija jāsaglabā miers, lai vecā sieviete neko nenojaustu, kaut gan bija tik neprātīgi grūti saņemties. Gribējās pielēkt kājās un brāzties projām. Skriet tik ātri, līdz viss, kas pašlaik notiek, paliek pagātnē vai izgaist kā nebijis. Kas patiesībā ir Alekss? Kas gan ir viņas vīrs, ar kuru kopā pavadīti piecpadsmit gadi?”
Grāmatas autore Iveta Rēdliha dzimusi 1977. gadā tālu ziemeļos no Latvijas, Svalbārā. Viņa apgalvo, ka rakstniecībai pievērsusies jau kopš astoņu gadu vecuma. Profesionāli darbojoties psihoneiroimunoloģijas jomā, autore apvieno savas zināšanas un iztēli, radot spriedzes romānus.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
