Mežā nav baisi
Man patīk gan skriet, gan pastaigāties mežā, turklāt vienai. Jāatzīst, ka gana bieži esmu saņēmusi no cilvēkiem jautājumu: “Tev nav baisi vienai mežā staigāt?” Jāsaka godīgi – nav gan. Pie sevis dažkārt nodomāju – ka tik mani vienreiz kas nelāgs mežā nepiemeklē gan, ja jau skaļi paziņoju, ka bail nav. Tomēr palieku pie uzskata, ka pilsētā cilvēku ar sliktiem nodomiem satikt ir daudz lielāka procentuālā varbūtība, nekā tas ir mežā. Mežā drīzāk var sastapt kādu alni, briedi vai lapsu, taču tie no cilvēka bīstas tikpat ļoti, cik mēs no viņiem.
Lai jūs nemulsina garais ievads par baidīšanos mežā, nav tā, ka Neles Noihausas jaunais latviski izdotais romāns “Mežā” aprakstītu vienus vienīgus baisus atgadījumus tur. Patiesībā stāsts sevī slēpj pavisam ko citu, lai gan sižeta pārstāsts ir saistīts ar notikumiem mežā.
Nakts vidū mežā pie Rupertshainas aizdegas dzīvojamais treilers. Krāsmatās tiek atrasts bojāgājušais. Olivers fon Bodenšteins un Pia Zandere izmeklē ļaunprātīgu dedzināšanu. Drīz pēc tam kādā pansijā tiek atrasta mirusi veca sieviete. Olivers ir satriekts, jo pazinis šo sievieti jau kopš savas bērnības. Izmeklēšanas gaitā atklājas saikne ar seniem notikumiem, kas risinājušies 1972. gada vasarā. Toreiz bez pēdām pazuda desmitgadīgais Arturs, Olivera labākais draugs, bet izmeklēšanā nekas tā arī netika atklāts. Pats Bodenšteins ir vairāk nekā aizrāvies ar domu atklāt toreiz notikušo: “Man ir vienalga, vai esmu izmeklēšanas vadītājs vai neesmu. Bet vienu es zinu: es izdibināšu, kas toreiz notika ar Arturu. Un intuīcija man saka: tas viss ir saistīts.”
Olivers un Pia ķeras pie lietas atkārtoti, cenšoties pārvarēt apkaimes iedzīvotāju neuzticēšanos un nevēlēšanos cilāt senas atmiņas. “Ļaudis straumēm plūda uz sēru dievkalpojumu baznīcā, klusējot vai klusi sarunājoties, stāvēja rindā baznīcas pagalmā pie atvērtām līdzjūtības grāmatām. Ciemā vēl joprojām valdīja šausmu atmosfēra, varēja skaidri sajust bailes un neuzticēšanos. Kā gan jūs reaģētu, ja zinātu, ka jūsu vidū ir slepkava?”
Informācija uz grāmatas vāka liecina, ka Nele Noihausa (dzimusi 1967. gadā) ir vācu rakstniece, kuras romāni par Olivera fon Bodenšteina un Pias Zanderes izmeklētājiem noziegumiem esot populāri daudzās pasaules valstīs un jo īpaši Vācijā. Rietumhesenes policijas prezidents Nelei Noihausai pat esot piešķīris goda kriminālkomisāres titulu. “Mežā” ir ceturtais autores romāns, kas tiek izdots latviešu valodā. Man godīgi jāatzīst, ka šis ir pirmais Noihausas romāns, ko esmu lasījusi. Tagad manos plānos ir sameklēt un izlasīt arī tos citus iepriekšējos – “Sniegbaltītei jāmirst”, “Dusmīgais vilks” un “Dzīvie un mirušie”.
Visiem skaidrs, ka vārdu salikums “skandināvu detektīvs” gandrīz vienmēr nozīmē tādu kā kvalitātes garantu. Par vācu kriminālromāniem vismaz pagaidām tā neviens īpaši nesaka, tomēr tieši Neles Noihausas grāmatas varētu būt tās, kas šādu apzīmējumu rada. Vismaz “Mežā” piemīt gan aizraujošs un intriģējošs sižets, gan interesanti personāži – kā aizdomās turamo, tā izmeklētāju ziņā. Zinu, ka tagad šīs autores vārdam grāmatnīcās noteikti pievērsīšu uzmanību.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
