Suns un cilvēks
“Kad sākas notikums? Notikums tā uzreiz nekad neiesākas. Kaut kas vienmēr ir bijis pirms tam. Kā straume ar urdziņu iesākas un kā urdziņa iesākas ar purva ūdens pilieniem. Un kā lietus liek purva ūdeņiem pacelties. (..) Kur iesākas stāsts? Zem egles saknes varbūt. Jā, zem egles saknes. Tur ir gulējis kaut kāds maziņš, pelēks radījums. Gulējis, čokurā sarāvies, un ar purnu zem astes. Suņuks. Bet pats viņš to nezināja. Bija tik maziņš, ka viņam bija izdevies tikt apakšā zem kādas saknes. Tā viņam ir apkārt kā raupja, brūna roka. Bet sildīt gan tā nesilda. Siltuma tikai tik daudz, cik paša ķermenī. Iekšpusē tukšums.”
Tā sākas zviedru rakstnieces Kšerstinas Ēkmanes stāsts par kucēnu grāmatā “Suns mežā pie ūdeņiem”. Ziemā izskrējis pakaļ mammai, tas pazaudē pēdas un paliek viens pats. Mežā ziemā, sniegā, aukstumā. Tur tas pirmo reizi ierauga rubeņus bērzā, bet nezina, kas tie tādi un vai ir bīstami. Tur viņa ceļi krustojas ar lapsu. Tur viņam, kurš līdz šim bijis siltumā, drošībā un mammas aprūpēts, nepilnu trīs mēnešu vecumā nu pašam jāiemācās parūpēties par burkšķošo punci. Kucēnam paveicas – viņš uziet aļņa sprāgoni, jo no lapsu kakām, zaķu spirām un ūdeņainām brūklenēm neviens ilgi nedzīvo.
“Suns mežā pie ūdeņiem” ir patiešām sirsnīgs stāsts. Autorei tik dzīvi izdevies uzburt redzes, dzirdes un sajūtu gleznas, kuras lasītāja iztēlē atdzīvojas, sekojot līdzi kucēna pieaugšanai un gaitām. Laikam ritot, ne vien kucēns pieaug, bet mainās arī vide viņam apkārt. Un katrs, kurš bijis mežā vai pie ūdeņiem, zina, ka tās ir atsevišķas pasaules ar saviem likumiem, iemītniekiem, skaisto un skarbo pusi. To iepazīst arī mājas pazaudējušais kucēns jeb nu jau tas pelēkais, kā viņu dēvē autore.
“Kad saule bija pakāpusies, salna no kokiem nozuda un notecēja nost. Dienas vidū ūdens skrēja straumītēm un saule cepināja. Muguru karsēja, kad bija pieēdies, vajadzēja meklēt vietu dienas nomiedzim. Saulītē un siltumā apgūlās pie kāda egles stumbra, un pilnais vēders uzdzina viņam tādu apreibumu, ka nespēja noturēt vaļā acis, lai gan turpat virs viņa knikšķināja vai čivināja.” Vai: “Valnis top raupjāks. Nelīdzeni un plušķaini stublāji, lapas ar brūniem plankumiem; te valda raupjais zaļums. Netīri zila kurpīte vējā, tā čaukst tuvu ausij. Sastāvējusies smaka no zāles masas dziļi apakšā, tā mitrumā pūst.”
Taču mežā ienāk arī cilvēks, un tajā pelēkajā, kurš vairs nav nedz pieradināts mīļdzīvnieks, nedz arī pa īstam savvaļas zvērs, uzplaiksnī kaut kas no iepriekšējās dzīves, dzīves pirms nokļūšanas zem egles saknes. Bet par suņa un cilvēka sastapšanos vislabāk izlasīt katram pašam.
Kšerstina Ēkmane (Kerstin Ekman, dzimusi 1933. gadā) ir slavena zviedru rakstniece, Zviedru akadēmijas neaktīvā locekle, daudzu literāru darbu autore un literāro godalgu, tostarp Ziemeļvalstu Ministru padomes un Augusta balvas, laureāte. Latviešu valodā izdots arī viņas romāns “Notikumi pie ūdeņiem” (2007).
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
