Vietējā stacija
Latviešu rakstnieces Annas Katras trešais romāns “Vietējā stacija” ir traģikomisks stāsts par kādas sievietes labākajos gados piedzīvojumiem laukos.
Kad ilgi dzīvots rāmi, pēc noteikumiem un izvairoties no jebkādiem satraukumiem, ko var radīt pazīšanās ar pretējo dzimumu, pienāk brīdis, kad gribas ļauties pārgalvībai.
Aelita, kā jau grāmatvede, radusi visu smalki aprēķināt, pirms uzsāk ko jaunu. Taču nevar pretoties interneta drauga vilinājumam kādreiz pie viņa aizbraukt ciemos. Pēc divu gadu sarakstes Aelitai liekas, ka ir gatava spontānam lēmumam doties ceļā ar vilcienu, Ventu brīdinot tikai ar vēstuli “draugos”. Viņai ne prātā neienāk kaut ko saskaņot, pārliecināties, vai šāda tikšanās iespējama.
Un nu piedzīvojumi sākas. Sākas jau tepat vilcienā. Jo sieviete ar vilcienu nekad nav braukusi un nesaprot, kā lai pavada garās stundas ceļā. Pēc visa spriežot, viņa brauc uz Jēkabpils pusi. Steigā mājās aizmirsies mobilais telefons. Un nu izkāpusi nezināmā vietā, kur nav nekādas civilizācijas, nesaprot, uz kuru pusi iet. Neviens arī nav pretī, ar rozēm, protams, kā viņa bija gaidījusi. Nu atliek apjautāties vietējiem, kas šī īsti ir par vietu un kā lai nokļūst atpakaļ uz Rīgu. Neviens viņai nav stāstījis, ka lauki nav tas pats, kas Rīga, tikai ar kokiem. Ka te stacijas var būt slēgtas un sabiedriskais transports kursē ārkārtīgi reti, ka nav norāžu, viesnīcu un citu pilsētā pašsaprotamu labumu. Tomēr ar visu kultūršoku, ko sieviete piedzīvo, viņa atrod labsirdīgu dvēseli, kas viņu iepazīstina ar dzīvi laukos un beigās aizved arī pie cilvēka, ko sieviete grib satikt. Un tad tikai sākas. Neviens viņu te negaida, te ir kāzu drudzis. Vietējie sievieti uzņem laipni, bet jau sagudrojuši veselu fabulu, kas viņa tāda ir un kāpēc ieradusies. Te daudz jautrības arī starp jaunlaulātajiem, dažādas greizsirdības scēnas, policistu reids, meklējot kreiso “šņabi” kāzās. Un pa vidu Aelitas pārdomas par savu neizdevušos dzīvi. Viņa jau nemaz nav mēģinājusi veidot attiecības, jo māte kā mūris visus brāķējusi. Bet pieaugusi redzēja, ka godīgu vīriešu nav. Tāpēc tagad, nonākot laukos, salīdzina sevi ar vietējo lauku staciju, kas sen jau slēgta un nekādos sarakstos nav iekļauta, bet vilcieni brauc tik garām, un neviens nepietur.
Imants Aelitu pieskata un izpalīdz, uzklausa sirdsēstus un nedaudz pasaka arī par sevi: “Dzīvei ir tāda īpatnēja humora izjūta. Ironija vai sauc to, kā gribi. Kāds tad es biju, kad biju vesels? Varēju strādāt, un es strādāju. Daudz. Tas bija kā dzīvot darbam. Tu it kā dzīvo dzīvi un it kā nedzīvo. Redzi savus bērnus un it kā neredzi. Dari savu darbu un vairs neatšķir vienu darbdienu no citas. Tava sieva guļ tev blakus, bet tu ar viņu neguli. Tu tikai skaiti naudu. Un vispār nedomā, vai tev ir sirds. Tu aizej pie ārsta, un ārsts tev pasaka: teorētiski vairs jau nav arī. Ar tādu sirdi dzīvot nevar. Ir jāapstājas. Un te es esmu apstājies.”
Aelita satiek arī savu interneta draugu Venti, bet kādreizējā jūsma jau pagaisusi lauku brīvdienās. Iespējams, tāpēc, ka viņai ir tik kolorīts jauniegūts paziņa Ilmārs.
Savukārt Aelitas kāzās piedzīvotie kreņķi, ka viņa vairs nav tik jauna, lai dzemdētu, citas sievietes mierina. Ka tikai tagad, kad bērnus vairs praktiski nevar ieņemt, rodas īstais dzīves smeķis.
Daudzus pārpratumus rada arī Ilmāra suns, kura vārds ir Šņabulītis.
Interesanti uzrakstīts, lasās viegli, bet liek arī aizdomāties par to, cik adekvāti cilvēki redz savu un citu dzīvi un vai spēj pacelties pāri sev uzliktajiem rāmjiem. Autorei izdevies aprakstīt gabaliņu īstas dzīves.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
