Krātiņā pie lauvām
“Slāju pa ielu un laizīju saldējumu. Šī bija viena no tām dienām, kad cilvēku it kā apstaro neapjaustas laimes apziņa. Nav gadījies nekas īpašs, gluži vienkārši – diena ir izdevusies un arī vakars sola rāmu mieru un iespēju nodoties dīkai laika nosišanai. Cilvēkam, kura darbs saistīts ar projektiem – manā gadījumā ar tulkojamām grāmatām –, nav svešs drudžainums, kas raksturīgs šādu darbu specifikai. Tu savā nodabā rušinies konkrētajā lauciņā, puslīdz iekļaujies laikritē, kad pēkšņi kā ugunsdzēsēju sirēna gaisu satricina telefona zvans.
– Margo, cik tālu tu esi tikusi? Baigās ziepes – X norāvis visus termiņus, bet tipogrāfija tūlīt, tūlīt pabeigs Y darbu un brēks pēc nākamā. Tu tagad met visu pie malas un dragā dienu un nakti! Lai pēc nedēļas būtu gatavs! Saprati?!”
Ar tādu gana vienkāršu ikdienas dzīves aprakstu sākas Margaritas Grietēnas grāmata “Ne vienmēr runcim krējuma pods jeb Leo un lauvas”. Vēlāk gan sižets iegūst krietni asākas līnijas, un visi asumi sākas gluži nejauši tajā pašā jaukajā dienā, ko apraksta galvenā varone: “Biju nonākusi iepretī Grīziņkalnam, kad aiz muguras atskanēja tāds kā sprādziens, kā šāviens. Turpināju soļot uz priekšu, galvu pagriezusi tajā virzienā, no kurienes nāca dīvainais troksnis, kad pēkšņi kaut kas liels un melns strauji uztriecās man virsū. “Droši vien kārtējais riteņbraucējs,” izšāvās caur manām nogurušajām smadzenēm. Ne velti kolēģe mēdz teikt: ja dzīvo Rīgas centrā, tad, izejot uz ielas, vienmēr uzvelc tīru veļu. Nevar zināt, kad tevi notrieks kāds ciskudrillētājs!”
Tas gan nav gluži riteņbraucējs, bet gan viens no turpmākā sižeta galvenajiem varoņiem – Kārlis, Leo Murneka dēls. Leo Murneks ir nostrādājis cirkā 35 gadus, pēdējos 20 par lauvu dresētāju. Guvis labus panākumus un ar savu atrakciju “Zvēru karaļi” apbraukājis pusi pasaules. M.Grietēnas kriminālromāns paver priekškaru tur, kur vienkāršais cirka skatītājs ielūkoties nevar. Taču, par spīti izteiksmes vieglajai formai, cirkā ne viss ir tik rotaļīgi. Arī mākslas pasaulē mēdz būt konkurence, nenovīdība un pat slepkavības mēģinājums.
Man latviešu autoru kriminālromāni šķistu krietni lasāmāki, ja tajos tradicionāli netiktu izvēlēti dīvaini darbojošos varoņu vārdi (lai man piedod visi mūsu valstī dzīvojoši apolināriji). Un šis nav vienīgais romāns, kurā vārdu izvēle liek nosmīkņāt un vērtēt personālijas kā krietni vien nereālas. Vēl romāns atsauca atmiņā studijas, kur mums, nākamajiem žurnālistiem, mācīja, ka bieža vārdu atkārtošanās, protams, ir slikta, bet nevajag pārspīlēt ar to aizvietošanu, rezultāts var kļūt vēl muļķīgāks. Kā piemērs tika piesaukts, ka nevajag rakstīt trīs banāni un viens pagarināts dzeltens auglis. Tāpēc vārda “dators” aizstāšana ar “gudrais rīks” tā vien lika aizdomāties par pagarinātu dzeltenu augli.
Tie, protams, ir sīkumi, kopumā valoda ir viegla, un grāmata kādam var kļūt par ļoti labu vasaras brīvdienu lasāmvielu. Un ir patiesi interesanti, kurš tad mēģinājis nogalināt lauvu dresētāju un vai viņa bērni ir kaut kā iesaistīti.
Žurnāliste un rakstniece Inga Jēruma lasītājiem pazīstama ne tikai ar saviem kriminālromāniem (ar pseidonīmu Margarita Grietēna). Palaikam viņa pievēršas spilgtām teātra un kino mākslas personībām, piemēram, par Valmieras teātra aktrisi Regīnu Devīti – “No Zentas līdz Zentai” –, kā arī ilggadējo Dailes teātra aktrisi Ilzi Vazdiku – “Ilze Vazdika. Saldā katorga”.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
