Noslēpuma neatbildētais jautājums
“Mūža noslēpums” ir stāsts par Santu – sievieti, kura, daudzus gadus tiekdamās pēc sava sapņa un to nesasniegusi, kādā brīdī izdara noziegumu. Taču situācija nav tik viennozīmīga – varbūt tas nav noziegums, varbūt Santa rīkojas cēlsirdīgi, kaut pirmajā mirklī šķiet, egoistisku jūtu vadīta. Daudzus gadus Santai nākas melot, bēguļot un izlikties, lai noslēpums nekad netiktu atklāts. Un jau atkal jautājums: pašas labad vai mīļā cilvēka dēļ. Galvenā varone pati nespēj atbildēt uz jautājumu – turpināt klusēt vai tomēr atklāt patiesību. Rakstniece Lija Brīdaka jautā lasītājam.
Grāmatas autore Lija Brīdaka nenoliedzami ir autore ar pieredzi – absolvējusi LU Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu, kā arī Augstākos scenāristu kursus Maskavā, strādājusi Rīgas televīzijas studijas Literāri dramatisko raidījumu redakcijā, bijusi izdevniecības “Liesma” galvenā redaktora vietniece, tāpat arī Rīgas kinostudijas galvenā redaktore. Literāras publikācijas no 1953. gada. Viņas vārdu, protams, biju dzirdējusi jau pirms šīs grāmatas lasīšanas, tomēr biogrāfijas nianses nepārzināju. Lasot “Mūža noslēpumu”, man visa stāsta garumā bija sajūta, ka galvenā varone runā un domā neatbilstoši savam vecumam, it kā būtu krietni vecāka. Pat nezinu, kas konkrēti rosināja šo domu, varbūt izteiksmes veids teikumos, izmantotie izteicieni vai kas cits. Vēlāk, pameklējot internetā informāciju par autori, sapratu, kāpēc tas ir tā. Rakstniece tomēr jau ir cienījamos gados – viņa dzimusi 1932. gadā. Tiesa gan, man nav informācijas, vai šis darbs tapis pēdējos gados. Varbūt tas uzrakstīts jau senāk un tagad tikai tiek izdots.
Ceļš uz galvenās varones Santas mūža noslēpuma izzināšanu grāmatā ir garš, bet, kad līdz tam nonākts, autore mēģina it kā attaisnot toreiz notikušo visādiem līdzekļiem, pat akcentējot karmas nozīmi (laikam jau tas ir gana populāri mūsdienās).
“– Karma ir tas cēloņu un seku likums? Cauri visām dzīvēm, visiem mūžiem dvēselei tas katreiz jāiziet, lai pilnveidotos? – pārjautāju. Šo to atcerējos no Ināras agrāk skaidrotā.
– Tu esi sekmīga skolniece. – Viņa pasmaidīja. – Katram jāpārdzīvo visu savu kādreizējo darbību sekas. Parādi vienmēr jāatmaksā. Pat tie – no iepriekšējām dzīvēm. Ko tu zini par Sanitas iemiesošanos? Ikvienam cilvēkam savs liktenis. Varbūt viņai tur, Anglijā, palicis kaut kas izdarāms, izlabojams… Varbūt, izjūtot šķiršanās pārdzīvojumu no tevis, no mājām, viņai lemts kaut ko arī sevī izzināt un mainīt… Vēl iespējams, ka tieši tev meitas aizbraukšana tiek uzlikta kā tavas dvēseles iepriekšējās dzīves nenokārtotā parāda atdošana. Ko mēs īsti zinām par sevi, par citiem? …Atceros, kā viens dzejnieks teicis: “Pat par vistuvāko, par tēvu mēs, zinot visu, nezinām neko…” (..) šaubos, vai viņš par karmu maz bija dzirdējis, bet tā uzrakstīt viņam lika intuīcija.”
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
