Drosmīgā Māra
Pirms kāda laika, braucot mašīnā uz darbu, radio “Klasika” ēterā klausījos raidījumu “Grāmatu stāsti”, kurā viesojās romāna “Māra” autors Osvalds Zebris. Raidījumā par paveikto izteicās arī darba ilustrāciju autore Elīna Brasliņa. Viņu stāstītais ieintriģēja, un tā vietā, lai uzreiz dotos uz darbu, pirms tam iegāju grāmatnīcā iegādāties šo grāmatu.
“Pamatu pamatos mans stāsts ir par drosmi – par galvenās varones Māras ceļu no sava “es” apzināšanās līdz sevis pieņemšanai. Kad pēkšņi brūk sen auklēta draudzība un arī mājas vairs nav patvērums, kad vecie pamati izzūd, bet jaunu zem kājām vēl nav, Māra izšķiras par izmisīgu soli… Māra man ir mīļa, jo ir spējīga rīkoties. Ne tikai prātot par rīcības iespējamībām. Pieņemu, ka tas arī ir pilnvērtīgas dzīvošanas, dzīves pieredzēšanas, izdzīvošanas nosacījums,” grāmatas anotācijā raksta tās autors O.Zebris.
Savukārt Dr. philol. Ieva Kalniņa par grāmatu saka: “Osvalda Zebra romāns “Māra” ir par vidusskolēnu dzīvi un savas patības atrašanu. Skolā satiekas jaunieši, kuriem ir dažāda dzīves pieredze un izpratne par savu vietu pasaulē. Rakstnieks parāda, ka ikkatra paaudze, meklējot atbildes uz līdzīgiem jautājumiem, nonāk jaunās skarbās situācijās un pārbaudījumos.”
Jāatzīst, ka man šis darbs patika ļoti gan satura un valodas ziņā, gan dizainiski pati grāmata, kurā būtisku akcentu piedod Elīnas Brasliņas zīmējumi. Neņemos apgalvot, cik daudz Latvijā tiek izdotas grāmatas, kuras papildina arī ilustrācijas, bet nedomāju, ka ir daudz tādu latviešu autoru darbu. Mani uzrunāja arī grāmatas melnbaltais noformējums, kas jau sākumā liek saprast, ka tas nebūs nekāds jauniešiem domāts “traļi vaļi”.
“Ir Ziemassvētku laiks, salst. Stāvu svaigas bedres malā, tuvu dzeltenu smilšu drupatu valnim, kas izaudzis uz nobradāta, cieta sniega. Kad man pasaka, metu trīs saujas, arī zeme izrādās stingra, gandrīz sasalusi, skaļi nograb pret koka kasti – tur, lejā. Kāds noklepojas, atskatos – sirms vīrietis bez cepures, ar sarkanu degungalu. Garš, labi pazīstams, sarūgtināts. Viņš stāv man tuvu, zem milzīgā snuķa trīs lāsīte. Nokrīt, un tās vairs nav. Daži noliekuši galvu, man blakus šņukst sieviete – viņas tuklā māsa – Tante Bauska. Tad Edgars, Mārtiņš un Pauls. Anna. Augusts nav atnācis, neiet nekur bez īpaša mērķa. Cepures, lakati sedz tikai sieviešu galvas, un man ir jādomā par to, kurš iemācījis šiem vīriešiem un puikām, ka viņiem kapos jāstāv kailu galvu? Viņi ir tik atšķirīgi no mums. Es atgriežos ar skatienu atpakaļ pie aklā cauruma zemē. Pavelku cepuri dziļāk uz ausīm, gaišas smilšu druskas birst man gar vaigiem, lejup, es zinu, te aprok manu bezrūpību. Būs citādi, metamorfoze, ir bijis nolemts.”
Metamorfoze ir vārds ar nozīmi šajā darbā. Pēc grāmatas izlasīšanas jāpašķir atpakaļ šis citētais sākums – prologs –, lai pilnībā izjustu un saprastu Māras metamorfozi sižeta gaitā. Viņas pieaugšanu, rakstura attīstību un, galu galā, – drosmi. Īpašību, par kuru pamatu pamatos ir šis stāsts. Kā intervijā žurnālam “Ir” teicis autors: “Sākot romānu par jauniem cilvēkiem, pēkšņi sapratu – gluži kā “Gaiļu kalna ēnā” (O.Zebra romāns – red.) spoguļattēlā es tagad rakstu par drosmi. Ikdienišķu drosmi, par kuru, iespējams, neviens nezina, tikai cilvēks pats. Sešpadsmitgadnieka pārdzīvojumi ir pateicīgs konteksts šādam stāstam. Lai pusaudža vecumā savu “es” saprastu un saglabātu, ir jāpacīnās un jābūt drosmīgam. Jābūt godīgam pret sevi, un arī tam vajadzīga drosme.”
